Viņš vēl centās kaut ko iebilst, taču Anna sarunu pārtrauca un nolika telefonu.
Nākamais zvans pienāca tikai pēc mēneša. Šoreiz Andris vairs nekliedza. Viņš runāja citādi — klusāk, gandrīz lūdzoši. Mēģināja aizskart viņas sirdsapziņu, atgādināja bērnību, tēvu, vasaras braucienus uz laukiem pie vecvecākiem. Kā viņi abi briduši pa upīti un ķēruši zivis. Kā lasījuši ogas. Kā vakaros sēdējuši pagalmā un klausījušies pieaugušo sarunās.
— Tu taču to visu atceries, — viņš sacīja, balsij kļūstot mīkstākai. — Tie nav vienkārši dēļi un jumts. Tās ir mūsu atmiņas. Mūsu vasaras. Tā māja ir daļa no mums.
Anna ļāva viņam izrunāties. Nepārtrauca, neattaisnojās, nestrīdējās. Kad viņš apklusa, viņa mierīgi pateica:
— Ja tev tā patiešām ir tik svarīga daļa no dzīves, Andri, tad nopērc manu daļu. Es gaidu konkrētu piedāvājumu.
Šoreiz klausulē iestājās klusums. Pēc mirkļa viņš pats pārtrauca zvanu.
Inese mēģināja sarīkot vēl vienu ģimenes tikšanos. Zvanīja vairākas reizes, lūdza atbraukt, sacīja, ka vajagot visu izrunāt mierīgi, kā pieaugušiem cilvēkiem. Anna katru reizi atteicās pieklājīgi, bet nelokāmi. Nebija vairs nekā, ko pārrunāt. Lēmums jau bija pieņemts.
Pēc diviem mēnešiem parādījās pircējs. Vidēja vecuma vīrietis — Jānis, nodaļas vadītājs kādā uzņēmumā Jēkabpilī. Viņš meklēja zemesgabalu vasarnīcai un bija iecerējis uzbūvēt nelielu mājiņu savai ģimenei. Vecā ēka viņu neinteresēja ne mazākajā mērā. To viņš plānoja nojaukt un uz esošā pamata celt jaunu, vieglu karkasa māju. Zeme viņam patika. Arī atrašanās vieta šķita piemērota — līdz pilsētai nebija pārāk tālu, ceļš bija izbraucams, apkārtne klusa.
Pēc otrās apskates Jānis pateica skaidri:
— Četri tūkstoši divsimt eiro. Tas ir mans galīgais piedāvājums.
Anna ilgi nedomāja.
— Piekrītu, — viņa atbildēja.
Darījums tika nokārtots bez vilcināšanās. Pirkuma līgums, nostiprinājuma lūgums Zemesgrāmatai, naudas pārskaitījums caur banku — viss kā pienākas, oficiāli un tīri. Kad nauda ienāca kontā, Anna tajā pašā dienā to noguldīja termiņdepozītā. Procenti nebija lieli, tomēr arī neliels pielikums bija labāks nekā nekas.
Drīz pēc tam viņa sāka skatīties mazas studijas tipa dzīvokļus pilsētā. Īre jau gadiem aprija gandrīz trešdaļu algas, un viņai bija apnicis katru mēnesi maksāt par svešām sienām. Gribējās kaut ko savu. Kaut pavisam nelielu. Kaut nomalē. Bet savu.
Tajā dienā, kad pirkuma līgums bija galīgi nostiprināts un jaunais īpašnieks oficiāli saņēma tiesības uz īpašumu, Anna aizbrauca pie mātes. Viņa piezvanīja pie durvīm. Inese atvēra lēni, piesardzīgi, ar tādu sejas izteiksmi, it kā jau iepriekš gaidītu ko nepatīkamu.
— Drīkstu ienākt? — Anna pajautāja bez asuma.
— Protams, nāc, — māte atkāpās malā.
Viņas iegāja virtuvē. Viss bija kā toreiz: tas pats galds, tie paši krēsli, tās pašas flīzes pie sienas. Tikai atslēgu uz galda vairs nebija. Acīmredzot Inese tās bija nolikusi prom. Māte klusēdama uzlika vārīties tējkannu, izņēma krūzes. Pirksti viņai viegli trīcēja.
Anna apsēdās un pateica:
— Māja ir pārdota.
Inese pamāja ar galvu, acis nepaceldama.
— Andris teica. Viņš… viņš ļoti pārdzīvo.
— Zinu. Viņš man zvanīja.
— Anniņ, — māte beidzot paskatījās uz viņu. Acīs mirdzēja asaras. — Es negribēju, lai viss tā beidzas. Goda vārds. Es domāju, ka tev tas būs patīkami. Ka tu priecāsies.
Anna aplika plaukstas ap karsto tējas krūzi un kādu brīdi klusēja.
— Mammu, es negribu, lai tu domā, ka es atriebos vai gribēju kādu sodīt. Tā nebija atriebība. Tas bija vienkārši veselais saprāts.
— Bet kāpēc? — Inese čukstus pajautāja. — Kāpēc tev vajadzēja to darīt?
Anna nesteidzās atbildēt. Viņa izvēlējās vārdus rūpīgi.
— Tāpēc, ka man apnika izlikties, ka viss ir kārtībā. Tas nebija kārtībā, mammu. Andris dabūja īpašumu, kas viņam nes naudu. Reālu naudu — ap trīssimt eiro katru mēnesi. Gadā sanāk vairāk nekā trīs tūkstoši seši simti. Es saņēmu to, kas naudu tikai prasa. Katru gadu ap divsimt eiro aizgāja nekurienē. Un visi apkārt tēloja, ka tas ir taisnīgi. Ka tā ir godīgi.
— Man šķita, ka tu piekrīti, — māte klusi sacīja, noslaukot acis. — Tu toreiz taču neiebildi.
— Es piekritu, jo negribēju strīdēties. Jo ticēju, ka jūs man vēlat labu. Bet labums nav uzkraut cilvēkam nastu un saukt to par mantojumu. Labums ir taisnīgums.
Inese nolaida skatienu. Dažas sekundes viņa sēdēja pavisam klusa, pēc tam smagi nopūtās.
— Varbūt es tiešām kļūdījos. Es tikai gribēju, lai visiem kaut kā tiek… Andrim palīdzēt, jo viņš pilsētā īrēja dzīvokli, tērēja naudu. Bet tu… man likās, ka tu tiksi galā. Tu vienmēr esi tikusi galā ar visu.
— Andrim tu palīdzēji, — Anna sacīja bez pārmetuma, vienkārši nosaucot lietas īstajos vārdos. — Man — nē.
Māte pamāja un ar salveti pieskārās acs kaktiņam. Viņa neraudāja skaļi, tikai notrauca mitrumu, kas bija nodevis viņas savaldību.
Anna izdzēra tēju, izskaloja krūzi izlietnē un piecēlās.
— Es braukšu, mammu. Es tikai gribēju, lai tu zini — es neturu ļaunu prātu. Es neesmu dusmīga. Es vienkārši izdarīju to, ko vajadzēja izdarīt jau pirms gada. Varbūt pat pirms pusotra.
— Varbūt paliksi? — Inese vaicāja pavisam vāji.
— Nē. Rīt agri jāceļas, man ir stundas.
Pie ārdurvīm Anna vēlreiz pagriezās. Māte stāvēja virtuves durvīs un skatījās viņai pakaļ. Apjukusi, nogurusi, it kā šo mēnešu laikā būtu kļuvusi vecāka. Viņas skatienā bija gan vainas sajūta, gan beidzot saprasta kļūda. Tomēr atvainošanās neizskanēja. Anna to arī negaidīja. Ir lietas, kas sakņojas pārāk dziļi, lai tās varētu salabot ar dažiem pareiziem vārdiem.
Andris pēc tam vairs nezvanīja. Arī Anna viņu nemeklēja. Kādu laiku viņa vēl pieķēra sevi gaidām, ka viņš tomēr parādīsies, mēģinās runāt vēlreiz, varbūt pat pateiks “piedod”. Taču telefons klusēja.
Pēc trim mēnešiem Anna atrada piemērotu variantu — studijas tipa dzīvokli jaunā mājā pilsētas nomalē. Divdesmit astoņi kvadrātmetri, svaigs remonts, augsts stāvs un skats uz parku. Cena bija pieņemama — piecpadsmit tūkstoši eiro. Četrus tūkstošus divsimt viņa iemaksāja kā pirmo iemaksu, pārējo noformēja hipotekārajā kredītā uz desmit gadiem. Mēneša maksājums sanāca ap simt divdesmit eiro. Mazāk, nekā viņa iepriekš maksāja par īri. Un galvenais — tas bija viņas dzīvoklis. Viņas īpašums.
Ievācās viņa viena pati. Mēbeļu nebija daudz: dīvāns, galds, skapis. To visu viņa nopirka uz nomaksu, bet summa bija neliela un pārvaldāma. Stāvot gaišās, vēl gandrīz tukšās istabas vidū, Anna pēkšņi sajuta, ka no pleciem noslīd pēdējais smagums. Šeit nebija vecu atmiņu. Nebija mitruma un pūstoša koka smakas. Nebija vainas sajūtas pret pagātni un pienākuma pret tiem, kuru vairs nav. Te bija tikai tīra lapa. Un iespēja sākt no jauna.
Vecās mājas atslēgas viņa tā arī nekad neatņēma no mātes galda. Tās darījuma dienā kopā ar dokumentiem saņēma jaunais īpašnieks. Jānis bija apmierināts. Viņš jau bija pasūtījis jaunās mājas projektu un nolīdzis brigādi vecās ēkas nojaukšanai. Pēc gada tajā zemesgabalā vajadzēja stāvēt kārtīgai karkasa mājiņai ar verandu un vietu grilam.
Bet tās atslēgas, kuras Anna toreiz nolika uz galda, acīmredzot palika kaut kur Ineses atvilktnē. Kā klusa zīme tam, ka reizēm atbrīvošanās sākas ar pavisam vienkāršu kustību — nolikt nastu uz galda un paiet malā. Vairs nenest. Neattaisnoties. Neskaidroties. Vienkārši palaist vaļā.
Anna vairs nejutās parādā pagātnei. Viņa turpināja dzīvot — tikai tagad kā cilvēks, kurš beidzot bija pārstājis nest svešu smagumu un iemācījies atšķirt taisnīgumu no ērtībām, ko citi sauc par “pareizo risinājumu”. Un tieši tā bija viņas brīvība.