nodokļos un komunālajos maksājumos. Viena gada laikā es tajā esmu ielikusi vairāk nekā piecsimt eiro, bet pretī neesmu saņēmusi pilnīgi neko. Ne centa.
Istabā iestājās klusums. Tikai sienas pulkstenis vienmuļi klikšķināja, kārtīgi skaitot sekundes citu pēc citas.
— Tu taču vari to arī izīrēt, — Andris paraustīja plecus, cenšoties, lai balss skanētu vienaldzīgi.
— Kam? — Anna mazliet sašķieba galvu un cieši palūkojās brālī. — Tu vispār esi redzējis, kādā stāvoklī tā māja ir? Tur pat bezpajumtnieks negribētu nakšņot. Jumts tek, logi aizsisti, krāsns nestrādā, grīdas pūst. Tā nav māja, Andri. Tā ir pussabrukusi būda.
— Nu tad pārdod, — viņš izmeta tik viegli, it kā runa būtu par vecu krēslu vai salauztu lietussargu.
— Pārdot? — Anna atkārtoja, un viņas balsī parādījās auksta, asa nots. — Tātad, ja es pārdodu māju, viss ir kārtībā. Bet, ja tu būtu pārdevis dzīvokli, mamma tevi nenosodītu? Neteiktu, ka tā ir tēva piemiņa, ka ar mantojumu nedrīkst tā mētāties?
Inese nemierīgi pieskārās uz galda noliktajai salvetei.
— Annuci, kāpēc tu tā runā? Mēs taču esam ģimene…
— Nesaki to, — Anna viņu strauji pārtrauca. — Lūdzu, tikai ne šos vārdus.
Māte no pārsteiguma pat sarāvās. Anna nekad tā nebija darījusi. Viņa nepārtrauca pusvārdā. Necēla balsi. Nestrīdējās. Parasti viņa piekāpās, klusēja un pieņēma visu, ko citi nolēma viņas vietā.
— Mamm, tu saki, ka mēs abi saņēmām vienādi. Bet tā nav taisnība. Andrim tika īpašums, kas nes ienākumus. Man tika īpašums, kas tos tikai apēd. Vai tu tiešām neredzi atšķirību?
— Māja arī ir īpašums, — Andris mēģināja iejaukties, taču viņa pašpārliecinātība vairs neskanēja tik stingri. — Nekustamais īpašums vienmēr…
— Nekustamais īpašums, kurā es gada laikā esmu ieguldījusi vairāk nekā piecsimt eiro un neesmu saņēmusi atpakaļ neko, — Anna mierīgi pārņēma viņa teikumu. — Tajā pašā laikā tu no dzīvokļa nopelnīji trīs tūkstošus sešsimt eiro. Starpību pamani? Vai man uzzīmēt tabulu?
Andris savilka pieri. Skaitļi bija pareizi, un tieši tas viņu kaitināja. Viņam nepatika, ja kāds norādīja uz lietām, kuras pats lieliski saprata, bet nevēlējās atzīt.
— Tu pati piekriti, — viņš noteica jau skarbāk, gandrīz izaicinoši. — Neviens tevi nespieda. Tu sēdēji pie šī paša galda un māji ar galvu. Mēs visu pārrunājām, tu neiebildi.
— Jā, piekritu, — Anna pamāja. — Tāpēc, ka man tika paskaidrots, ka tā būšot godīgi. Ka tu dzīvo pilsētā un tev dzīvoklis ir vajadzīgs. Bet es, redz, esmu tāda lauku dvēsele, tāpēc man derēs pussabrukusi māja nekurienes vidū. Un es noticēju.
— Anna! — māte sašuta. — Kāds tas ir tonis? Kā tu runā?
— Tā ir patiesība, mamm. Es saņēmu to, kas palika pāri. Andrim tika tas, ko var izmantot, kas kaut ko dod un kam ir reāla vērtība. Man — tas, ko var tikai uzturēt, bezgalīgi metot naudu tukšumā.
Anna lēni piecēlās no galda. Viņas kustības bija mierīgas, gandrīz pārāk savaldīgas. No somas viņa izņēma atslēgu saišķi — divas vecas atslēgas uz nobružāta, izbalējuša ādas piekariņa — un nolika tās mātes šķīvja malā. Metāls klusi nošķindēja pret keramiku.
— Tātad brālim mantojums, bet man nezāles, nodokļi un rūpes? Ļoti ērta taisnīguma izpratne. Ņemiet atslēgas.
Inese iepleta acis, it kā nespētu saprast, ko redz.
— Tu… ko tu dari?
— Atsakos turpināt piedalīties šajā brīnišķīgajā taisnīgumā.
— No mantojuma tā vienkārši atteikties nevar! — Andris uzsprāga un strauji atbīdīja krēslu. — Tu jau esi pieņēmusi īpašuma tiesības! Ir pagājis pusotrs gads!
— Es neatsakos no mantojuma, — Anna auksti izlaboja. — Es atsakos to turpmāk uzturēt par savu naudu. Māja ir noformēta uz mana vārda, un man ir tiesības ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem. Es vairs netaisos maksāt par īpašumu, kuru man uzgrūda, piesedzoties ar skaistiem vārdiem par vienlīdzību.
— Annuci, pagaidi, — māte satraukti iesāka un pastiepa pret viņu rokas. — Parunāsim mierīgi, bez emocijām…
— Nav vairs par ko runāt, mamm. Esmu izlēmusi. Pusotru gadu es to visu pārdomāju. Pietiek.
Andris ar asu kustību pastūma krēslu atpakaļ un piecēlās visā augumā. Seja viņam bija piesarkusi.
— Tā ir tēva piemiņa! Tu nevari vienkārši ņemt un pārdot!
Anna uz viņu paskatījās ilgi un uzmanīgi. Viņas acīs nebija ne dusmu, ne aizvainojuma. Tajās bija tikai nogurums — no šīs sarunas, no šīs netaisnības un no nepieciešamības atkal un atkal skaidrot acīmredzamo.
— Tēva piemiņa nav iemesls visus izdevumus uzkraut vienam bērnam. Ja šī māja jums ir tik ļoti svarīga, ja tā tiešām ir piemiņa, kuru nedrīkst pazaudēt, tad nopērc to no manis. Es tev pārdošu par puscenu — par trim tūkstošiem eiro. Tu taču tikpat nopelni no dzīvokļa gada laikā.
— Man nav tādas naudas! — brālis aizsvilās. — Es jau esmu ieguldījies remontā, mēbelēs!
— Bet man, tavuprāt, tādai naudai ir jāatrodas? — Anna pacēla somu no blakus krēsla. — Dīvaina matemātika, Andri. Ļoti dīvaina.
Viņa devās uz durvīm. Māte pielēca kājās un pastiepa roku viņai pakaļ.
— Anna, pagaidi! Kur tu iesi? Parunāsim taču!
— Runāt vairs nav par ko, — Anna apstājās uz sliekšņa un atskatījās. — Es jau pateicu visu, kas bija sakāms. Paldies par vakariņām.
Viņa izgāja no dzīvokļa, aizvēra aiz sevis durvis un uz mirkli atspiedās pret tām ar muguru. Sirds dauzījās kā pēc skrējiena, pirksti viegli trīcēja. Tomēr kaut kur dziļi viņā pēkšņi bija iestājies savāds vieglums. It kā smaga mugursoma, kuru viņa pusotru gadu bija nesusi uz pleciem, pēkšņi būtu nokritusi zemē.
Nākamajā dienā, pirmdienā, Anna darbā paņēma divas stundas uz sava rēķina un aizbrauca uz nekustamā īpašuma aģentūru. Birojs atradās vecā ēkā pirmajā stāvā. Mākleri — gados vecāka sieviete ar īsi apgrieztiem matiem un nogurušu seju — viņa izstāstīja visu situāciju. Sieviete noklausījās, brīdi padomāja un ar pildspalvu viegli paklaudzināja pa galda virsmu.
— Māja šādā stāvoklī… Nu, tur būs sarežģīti. Zemesgabals ir liels, tas ir pluss. Ciems izmirst, tas ir mīnuss. Bet zemei vienmēr ir vērtība. Vasarnieki šādus variantus mēdz meklēt. Es teiktu, ka kopumā varētu prasīt ap četriem līdz četriem ar pusi tūkstošiem eiro. Varbūt mazliet vairāk, ja atradīsies pircējs, kurš būs gatavs ieguldīt remontā.
— Derēs, — Anna pamāja.
— Jūs esat pārliecināta? — mākleres skatiens kļuva vērīgs. — Saprotiet, pēc tam atpakaļ to vairs nedabūsiet. Tomēr mantojums.
— Esmu pārliecināta, — Anna stingri atbildēja. — Pilnīgi.
Sludinājumu ievietoja tajā pašā dienā. Lielākajos portālos, vietējās sociālo tīklu grupās, visur, kur bija jēga. Fotogrāfijas neizskatījās pievilcīgas, un Anna to labi saprata — pat attēlos bija redzams, ka ēkai vajadzīgs nopietns remonts. Toties zemesgabals izskatījās diezgan labi: divdesmit sotkas, līdzena vieta, veca dārza paliekas.
Pirmie zvani sākās pēc nedēļas. Cilvēki brauca, apskatīja, grozīja galvas, saviebās, mēģināja kaulēties. Kāds piedāvāja trīs tūkstošus, cits — divus ar pusi. Anna atteica. Viņa neuzskatīja māju par nekādu dārgumu, taču zemei bija cena. Un steigties viņai nebija vajadzības.
Andris zvanīja divas reizes. Pirmo reizi — trīs dienas pēc tās vakariņu sarunas. Viņš bija sašutis, pārmeta, ka viņa nav apspriedusies ar ģimeni, ka pieņēmusi lēmumu viena pati un ka tā rīkoties neesot pareizi.
— Andri, kad jūs dalījāt mantojumu, jūs arī īpaši nejautājāt manu viedokli, — Anna atbildēja mierīgi. — Vienkārši nolikāt mani fakta priekšā. Tagad ir mana kārta.