Tā viņa sarunāja Pēteri — vietējo vīru, kādreizējo traktoristu, kurš tagad piepelnījās ar visādiem sīkiem remontdarbiem. Viņš atbrauca, uzrāpās apskatīt jumtu, ilgi pētīja bojātās vietas un tikai nošūpoja galvu.
— Te nav nekāds mazais caurumiņš, — viņš beidzot noteica. — Ja grib pa īstam, tad jumts jāmaina. Bet, ja vajag uz ātru roku, lai vismaz nelīst iekšā, varu pārklāt ar ruberoīdu un pienaglēt. Ar materiāliem kādi simt eiro sanāks.
— Labi, dariet, — Anna piekrita, jo citas izvēles viņai tāpat nebija.
Pēc nedēļas Pēteris atkal ieradās. Šoreiz viņš aiznagloja logus ar finieri, lai tos neizsistu apkārtnes pusaudži vai lai mājā neielīstu kāds klaiņotājs. Par to nācās samaksāt vēl piecdesmit eiro. Šķūnītī viņš atrada vecas krāsas bundžas un pāris otas, kas vēl nebija pavisam sacietējušas, un pārkrāsoja slēģus. Ne jau tāpēc, ka no tā māja kļūtu labāka, bet vismaz skats vairs nebija tik bezcerīgi drūms.
— Žogu arī taisīsim? — viņš noprasīja, noslaucīdams rokas lupatā.
Anna paskatījās uz sagāzušos stiepļu pinumu, kas vietām turējās tikai aiz ieraduma, un smagi nopūtās.
— Pagaidām nē. Naudas nav.
— Kā zini, — Pēteris paraustīja plecus. — Tikai rēķinies, ka kaimiņi var palaist lopus. Izbradās visu pagalmu.
— Tur vairs nav īsti ko izbradāt, — Anna nogurusi atbildēja.
Atpakaļ pilsētā viņa brauca ar dīvainu sajūtu, it kā būtu piemānīta. Neviens viņai nebija klaji melojis. Ne māte, ne brālis. Tomēr patiesību arī neviens nebija pateicis līdz galam. Inese runāja par lauku klusumu, savu māju, brīvību un svaigu gaisu. Andris vispār neiedziļinājās — viņam bija tikusi dzīvokļa atslēga, bet pārējais viņu neskarot.
Tikmēr Andris rīkojās ļoti praktiski. Viņš atteicās no īrētā dzīvokļa, pārcēlās uz mantoto īpašumu, uztaisīja nelielu kosmētisko remontu: pārkrāsoja sienas, nomainīja santehniku, nopirka jaunas mēbeles. Pēc diviem mēnešiem dzīvoklis jau bija ievietots īres sludinājumos. Ātri atradās jauns pāris bez bērniem un mājdzīvniekiem — abi strādāja attālināti informācijas tehnoloģiju jomā. Trīs simti eiro mēnesī viņam palika tīrā ienākumā, komunālie maksājumi atsevišķi. Līgums tika noslēgts uz gadu.
Par to Andris ar neslēptu lepnumu stāstīja svētdienas ģimenes pusdienās pie mātes, uz kurām Anna parasti atbrauca reizi mēnesī.
— Normāli cilvēki trāpījās, — viņš klāstīja, mierīgi smērēdams sviestu uz maizes. — Uzreiz var redzēt — saprātīgi. Bez bērniem, bez kaķiem un suņiem. Kārtīgi. Maksā laikā, pat pāris dienas pirms termiņa pārskaita.
Inese aizkustināti pamāja.
— Malacis, Andri. Tēvs ar tevi lepotos. Prātīgi izmantoji to, kas tev tika.
Anna klusējot ēda zupu un domāja, ka varbūt tēvs lepotos arī ar viņu. Ja vien zinātu, kā viņa ik pa laikam maksā par māju, kurā nedzīvo, kurā negrasās dzīvot un kura, par spīti visiem viņas mēģinājumiem to kaut nedaudz paildzināt, lēni, bet neatlaidīgi brūk kopā.
Pagāja gads. Anna samaksāja nākamo nodokļu periodu. Vēl divsimt eiro aizgāja nekurienē. Māja stāvēja savā vietā un turpināja novecot. Pavasarī un vasarā viņa pāris reižu aizbrauca uz turieni, nopļāva zāli ar benzīna trimmeri, ko bija aizņēmusies no kaimiņienes savā daudzdzīvokļu mājā, un savāca atkritumus maisos. Tam visam nebija lielas jēgas. Pēc mēneša pagalms atkal aizauga, bet vējš no ceļmalas sanesa jaunus maisiņus, pudeles un papīrus, ko kāds bija izmetis garāmbraucot.
Kādā vakarā, sēžot pie datora un bankas lietotnē maksājot kārtējo rēķinu, Anna pēkšņi apstājās. Pirksti palika karājamies virs klaviatūras. Galvā pavisam skaidri uzplaiksnīja viens vienkāršs jautājums: kāpēc?
Tas bija tik acīmredzams jautājums, ka viņa pat neviļus sarāvās. Tiešām — kāpēc? Kāpēc viņa maksā? Kāpēc tērē naudu, brīvdienas un spēkus lietai, kas viņai nav vajadzīga?
Atmiņas? Jā, tās bija. Bet tās saistījās ar vecmāmiņu un vectētiņu, ar bērnības vasarām, ar māju, kurā toreiz dzīvoja cilvēki, smaržoja pēc ievārījuma un svaigi mazgātiem palagiem. Nevis ar šo mitro guļbūvi, kurā oda pēc pelējuma un pa kaktos čabēja peles.
Varbūt cerība uz nākotni? Bet kādu nākotni? Lai māju savestu kārtībā, vajadzētu desmitiem tūkstošu eiro, kuru viņai nebija un nebūs. Sākumskolas skolotājas alga pēc nodokļiem bija ap tūkstoti simt eiro mēnesī. Aptuveni trešā daļa aizgāja par vienistabas dzīvokļa īri vecā namā pilsētas nomalē. Vēl gandrīz tikpat — pārtikai, komunālajiem maksājumiem un ikdienas izdevumiem. Pāri palika maz. No šīs atlikušās naudas viņa arī vilka ārā visu, kas bija saistīts ar lauku māju: nodokļus, braucienus, remontus, visādus sīkumus. Krāt kaut kam nopietnam nebija iespējams.
Anna aizvēra lietotni, nepabeigusi maksājumu. Tad pārgāja uz dīvānu, apsēdās, apņēma ceļus ar rokām un ilgi skatījās logā. Aiz stikla smalki smidzināja lietus, bet pa palodzi lēni rāpoja muša.
Pavasara beigās Inese atkal uzaicināja abus bērnus uz ģimenes pusdienām. Iemesls bija formāls — Andrim apritēja trīsdesmit trīs gadi. Sanāca tikai viņi trijatā: māte, jubilārs un Anna. Galdā bija salāti, cepta vista, kartupeļi. Parastas ģimenes vakariņas, tādas pašas kā daudzreiz iepriekš.
Sarunas, kā jau parasti, grozījās ap sadzīvi. Andris žēlojās, ka īrnieki lūguši atsvaidzināt vannasistabu — dažās vietās flīzes sākušas atlīmēties, hermētiķis kļuvis melns.
— Būs jāiegulda, — viņš nopūtās ar tādu sejas izteiksmi, it kā risinātu ļoti nopietnu finanšu jautājumu. — Kādi trīs četri simti eiro aizies. Bet tā ir investīcija, saproti? Uztaisīšu normāli, pēc tam varēšu pacelt īri līdz trīs simti piecdesmit. Gada laikā atpelnīsies.
Inese līdzjūtīgi pamāja.
— Protams, dēliņ. Īpašums prasa rūpes. Toties pēc tam tas dod atdevi.
Anna klausījās un juta, kā viņā lēnām sakrājas kairinājums. Tā nebija niknuma lēkme — viņa nebija straujas dabas cilvēks. Drīzāk auksta, klusa un ļoti skaidra neapmierinātība. Viņu kaitināja nevis pats Andris, bet situācijas absurds.
Andris iegulda trīs simtus eiro un katru mēnesi saņem par piecdesmit vairāk. Viņa ik gadu iegulda divsimt eiro un pretī nesaņem pilnīgi neko. Un, spriežot pēc apkārtējo attieksmes, tas visiem šķiet godīgi.
— Kā tad tava māja, Anniņ? — Inese pēkšņi pajautāja, pagriezdamās pret meitu ar smaidu. — Sen tur biji?
— Biju, — Anna īsi atbildēja. — Pagājušajā mēnesī. Zāli pļāvu.
— Un kā tur izskatās? Varbūt vajadzētu sakopt pagalmu? Puķes iestādīt, kādus krūmus. Lai viss smuki.
Anna nolika dakšiņu uz šķīvja un paskatījās uz māti. Inese smaidīja pilnīgi patiesi un, šķiet, pat nenojauta, cik savādi skan viņas vārdi. Viņa tiešām nesaprata.
— Mammu, pasaki godīgi, — Anna ierunājās mierīgi. — Vai tev šķiet, ka mantojums tika sadalīts taisnīgi?
Jautājums izskanēja klusi, gandrīz ikdienišķi, bez paceltas balss un pārmetuma. Tomēr tajā bija kaut kas tāds, kas lika Inesei apklust un samirkšķināt acis.
— Nu… es domāju, ka jā. Jūs abi taču saņēmāt vienādi. Katram tika savs.
Anna pavisam īsi pasmīnēja. Ne ļauni — drīzāk noguruši.
— Vienādi?
Andris kļuva uzmanīgs. Viņš sadzirdēja māsas balsī kaut ko sev nepatīkamu. Kaut kas bija mainījies. Anna vienmēr bija klusā, piekāpīgā, tā, kura nestrīdas un neceļ iebildumus. Bet tagad viņas skatienā bija parādījies kaut kas jauns.
— Kas tev nepatīk? — viņš pajautāja, mazliet izaicinoši iztaisnodamies krēslā.
Anna atgāzās pret krēsla atzveltni un sakrustoja rokas uz krūtīm. Nevis demonstratīvi, bet tāpēc, ka citādi būtu grūti noturēties mierā, kad iekšā viss savilkās ciešā mezglā.
— Andris saņēma dzīvokli, ko izīrē par trīs simtiem eiro mēnesī. Gadā tie ir trīs tūkstoši seši simti eiro tīra ienākuma. Es saņēmu māju, kurai nepārtraukti vajadzīgi ieguldījumi un kura regulāri izsūc no manis naudu.