— Tātad brālim tiek mantojums, bet man — nezāles un rēķini? Lieliska taisnīguma izpratne. Atslēgas ņemiet atpakaļ, — Anna mierīgi nolika saišķi uz galda, it kā atbrīvotos no svešas, sen apnikušas nastas.
Inese sastinga ar krūzi rokās. Andris atrāva skatienu no telefona un apmulsis palūkojās uz māsu. Virtuvē iestājās smags klusums, kuru pāršķēla vien sienas pulksteņa vienmuļā tikšķēšana. Neviens nebija gaidījis šādu pavērsienu. Vēl jo mazāk no Annas — no tās pašas klusās, piekāpīgās Annas, kura parasti izvairījās no strīdiem un nekad nerīkoja ģimenes ainas.
Viss aizsākās pirms pusotra gada, kad tēvs pēkšņi nomira no infarkta tieši darbā. Viņam bija tikai piecdesmit astoņi. Viņš allaž bija bijis noslēgts cilvēks: pieņēma lēmumus viens pats, par savām iecerēm daudz nerunāja un svešus jautājumus neielaida sev klāt. Dokumentus tēvs glabāja vecā seifā, bet atslēgu nēsāja pie kopējā mājas atslēgu saišķa. Pēc bērēm atklājās, ka testamenta nav. Seifā atradās vien īpašuma apliecības — par dzīvokli pilsētā un par lauku māju. Tātad mantojumam bija jādalās vienādās daļās starp abiem bērniem — Annu un Andri.
Pirmie seši mēneši pagāja papīru kārtošanā. Notāre, nogurusi pusmūža sieviete ar rūpīgi savāktiem matiem, soli pa solim skaidroja procedūru: iesniegums, dokumentu savākšana, valsts nodevas apmaksa, gaidīšana. Anna un Andris gāja kopā, klusēdami sēdēja rindās, parakstījās tur, kur vajadzēja. Atklāta naida starp viņiem nebija, taču arī īpašas tuvības ne. Brālis un māsa — uzauguši zem viena jumta, bet jau sen dzīvoja katrs savā pasaulē.
Kad pēc pusgada notāre nozīmēja dienu, kurā varēs saņemt mantojuma apliecības, Inese sasauca ģimenes apspriedi. Viņa pati dzīvoja savā vienistabas dzīvoklī, ko bija mantojusi no savas mātes. Uz vīra mantu viņai tiesību nebija — laulība bija noslēgta pārāk vēlu, kad viss īpašums jau piederēja tikai viņam.
Viņi sēdēja tajā pašā virtuvē, kur tagad. Māte nolika uz galda termosu ar tēju, sagrieza veikalā pirktu kēksu, apsēdās pretī bērniem un, it kā iepriekš sagatavojusies, noteica:
— Nu, tad jāizlemj, kurš ko ņems.
Andris gaidīja. Anna klusēja.
— Es te padomāju, — Inese turpināja. — Andris dzīvo pilsētā, strādā, viņam dzīvoklis tiešām vajadzīgs. Bet tu, Anniņ, vienmēr esi mīlējusi laukus. Atceries, kā bērnībā lūdzies palikt pie vecmāmiņas uz visu vasaru? Negribēji braukt atpakaļ uz pilsētu. Tad ņem māju. Tā būs godīgi. Katram savs.
Anna toreiz pamāja. Viņai tiešām bija patikuši lauki — klusums pēc pilsētas trokšņa, tikko pļautas zāles smarža, vakari uz lieveņa, kad varēja sēdēt un vērot, kā saule pazūd aiz kokiem. Andris strādāja Jelgavā par menedžeri loģistikas uzņēmumā un īrēja vienistabas dzīvokli nomalē. Mātes doma šķita vienkārša un saprotama: brālis saņems tēva pilsētas dzīvokli, bet viņa — dzimtas māju laukos. Taisnīgi. Līdzīgi pēc vērtības. Visiem labi.
— Labi, — Anna toreiz sacīja.
Andris redzami atviegloti nopūtās un pamāja. Viņš acīmredzot bija baidījies, ka nāksies visu dalīt caur tiesu, ka sāksies pārmetumi, skandāli un aizvainojumi. Bet tā viss izskatījās mierīgi un pieklājīgi.
Mantojuma apliecības tika saņemtas bez strīdiem. Andris kļuva par īpašnieku divistabu dzīvoklim jaunā mikrorajonā — septītajā stāvā deviņstāvu paneļu mājā. Piecdesmit divi kvadrātmetri, svaigs remonts, ko tēvs bija veicis pirms trim gadiem. Anna savukārt ieguva vecu koka māju ar divdesmit sotku zemesgabalu Aknīstē, aptuveni simt divdesmit kilometru attālumā no pilsētas, vietā, kur autobuss pienāca tikai trīs reizes dienā.
Pirmais trieciens Annu piemeklēja jau pēc nedēļas, kad viņa aizbrauca apskatīt savu jauniegūto īpašumu. Viņa paņēma brīvdienu, iesēdās rīta autobusā un divarpus stundas kratījās pa bedrainu ceļu. Izkāpa pieturā pie šķība, novecojuša veikala un devās pa putekļainu ielu gar pamestām mājām un aizaugušiem priekšdārziņiem.
Māja, kuru Anna atcerējās kā siltu un sakoptu vietu, bija pārvērtusies gandrīz par graustu. Tēvs pēdējos piecus gadus tur nebija braucis — pēc vectēva nāves viņam tam vairs nepietika ne spēka, ne laika. Vectēvs bija aizgājis, vecmāmiņa vēl agrāk, un māja palika tukša. Jumts tecēja vismaz trīs vietās; bēniņos redzēja mitrus pleķus un pelējumu. Ārsienu apšuvums no mitruma bija nomelnējis, dažviet dēļi sapuvuši cauri. Veranda vienā pusē bija nosēdusies, pakāpieni ļodzījās zem kājām. Žogs bija sašķiebies un vietām pavisam sagruvis — palikuši tikai stabi un sarūsējuša, nokarena metāla sieta gabali. Zemesgabals bija aizaudzis līdz viduklim: dadži, nātres, diždadži, ložņu vārpata. Kaut kur zem šīs zaļās nekārtības droši vien slēpās dobes, kuras reiz kopa vecmāmiņa.
Anna stāvēja pašā postažas vidū un juta, kā kaklā sakāpj rūgtums. Tā nebija bērnības nostaļģija. Tas bija skaidrs, gandrīz fiziski sajūtams sapratnes brīdis: problēma ir daudz lielāka, nekā viņai bija stāstīts. Lai māju savestu kārtībā, vajadzētu mēnešiem ilgu darbu un vairākus tūkstošus eiro. Vai arī visu nojaukt un būvēt no jauna. Citas iespējas īsti nebija.
Viņa apgāja mājai apkārt, ieskatījās šķūnī — arī tas bija sašķiebies, ar iebrukušu jumtu. Mēģināja atvērt ārdurvis, bet tās bija iesprūdušas, tāpēc nācās stumt ar plecu. Iekšā smaržoja pēc mitruma, putekļiem un pelēm. Mēbeles joprojām stāvēja savās vietās: vecs dīvāns, galds, metāla gulta. Visu klāja bieza putekļu kārta. Tapetes bija atlupušas un karājās lupatās. Krāsns, vienīgais siltuma avots, prasīja rūpīgu pārbaudi, bet, visticamāk, pilnīgu nomaiņu.
Anna iznāca uz lieveņa, apsēdās uz ļodzīga pakāpiena un izvilka telefonu. Zona ķērās slikti, tomēr mātei sazvanīt izdevās.
— Mammu, es esmu mājā.
— Nu, kā tur izskatās? — Ineses balss skanēja moža un bezrūpīga.
— Mammu, te viss brūk kopā. Jumts tek, grīdas pūst, žogs nogāzies. Tā nav māja, tās ir drupas.
— Nu, Anniņ, ko tad tu gribēji? Piecus gadus neviens tur nav dzīvojis. Skaidrs, ka viss aizlaists. Toties zeme laba, gaiss tīrs. Sakopsi — būs tev vasarnīca.
— Lai to sakoptu, vajag milzīgu naudu.
— Pamazām, bez steigas. Tu taču nedomā tur tūlīt pārvākties?
Anna nestrīdējās. Viņa atvadījās, iebāza telefonu kabatā un vēl kādu stundu klīda pa pagalmu, mēģinādama saprast, ar ko vispār sākt. Tas bija bezjēdzīgi. Darba bija vairāk, nekā viena cilvēka spēkos aptvert.
Pēc nedēļas atnāca pirmais maksājuma paziņojums — zemes nodoklis. Simt divdesmit eiro gadā. Pēc tam īpašuma nodoklis — vēl piecdesmit. Tad rēķins no vietējās pašvaldības par atkritumu izvešanu un koplietošanas teritorijas uzturēšanu — vēl trīsdesmit. Anna sēdēja ar kalkulatoru un lika skaitļus kopā. Tikai obligātie maksājumi vien sanāca divsimt eiro gadā. Gandrīz piektā daļa no viņas mēnešalgas. Sākumskolas skolotāja rajona skolā nepelnīja tik daudz, lai varētu vieglu roku mest naudu tukšā, neapdzīvotā mājā.
Turklāt mājai bija vajadzīgs remonts. Ja neko nedarītu, pēc pāris gadiem tā pārvērstos pilnīgā praulā, bet nodokļi tik un tā būtu jāmaksā — par zemi noteikti.
Tāpēc Anna nolēma atrast kādu vietējo meistaru, kurš vismaz apskatītu jumtu un pateiktu, vai šo postu vēl iespējams glābt.