Viņš lēni apgāja visas telpas, ar plaukstu pārbrauca sienām, vannasistabā vairākas reizes atvēra un aizvēra durvis.
– Šķībi salikts. Es būtu taisījis citādi.
Ne vārda par to, ka visu biju noorganizējusi es. Ne mazākās intereses, cik tas izmaksāja. Tikai viens spriedums – šķībi.
Es neko neteicu. Vajadzēja atbildēt. Tagad zinu, ka vajadzēja. Bet toreiz noklusēju, jo Mārtiņš stāvēja turpat blakus un nervozi berzēja pakausi.
Lūzuma punkts pienāca 2021. gadā. Pirms pieciem gadiem.
Līgai bija dzimšanas diena. Viņai palika trīs. Mājās sarīkoju nelielu bērnu ballīti – baloni, kūka, trīs draudzenes no bērnudārza. Uzaicinājām arī Jāni un Inesi, viņa meitu, mana vīra māsu.
Inese ir divus gadus jaunāka par Mārtiņu, tagad viņai ir četrdesmit. Strādā tēva uzņēmumā, grāmatvedībā. Nav precējusies. Dzīvo pāris mājas tālāk no Jāņa. Viss, ko tēvs pasaka, viņai ir kā likums.
Viņi ieradās kopā. Jānis Līgai uzdāvināja milzīgu, gandrīz pusmetru garu plīša zaķi. Inese atnesa krāsojamo grāmatu. Apsēdāmies pie galda.
Iedzērām par jubilāri. Pēc brīža Jānis pagriezās pret Mārtiņu. Pie Ineses. Pie manis. Pie trīsgadīgiem bērniem, kuri, par laimi, jau bija aizskrējuši uz istabu.
– Mārtiņ, tu viens pats velc visu ģimeni. Sieva darbā tējiņu dzer, bet tu no rīta līdz vakaram pa objektiem raujies.
Es noliku dakšiņu malā.
– Jāni, es strādāju jau vienpadsmit gadus. Pilnu darba dienu. Katru darbdienu.
Viņš paskatījās uz mani pāri brillēm.
– Un kas tad tas par darbu? Laborante? Mēģenes skalot?
Inese klusi iesmējās. Mārtiņš skatījās savā šķīvī.
– Es neskaloju mēģenes. Es pārbaudu produkcijas kvalitāti. Analīzes, protokoli, žurnāli. Katru dienu astoņas stundas.
– Astoņas stundas, – vīratēvs atkārtoja. – Bet Mārtiņš divpadsmit stundas stāv laukumā. Dubļos, aukstumā.
– Mārtiņš par to saņem algu, – es atbildēju. – Tieši tāpat kā es.
Jānis ar gredzenu divreiz sausi uzsita pa galdu.
– Algu. No manis. Es viņam maksāju. Un tev kurš maksā? Rūpnīca? Rūpnīca tev kapeikas atmet, bet dzīvo tu manā dzīvoklī.
– Mārtiņa dzīvoklī, – es mierīgi izlaboju. – Tajā, ko jūs viņam uzdāvinājāt pirms četrpadsmit gadiem.
– Tieši tā. Uzdāvināju. Es. Bet tu visu dabūji gatavu.
Man uz mēles jau bija vārdi par remontu. Par tiem 7800 eiro. Par flīzēm, kuras izvēlējos es. Par brigādi, ko sameklēju es. Par vakariem pēc maiņas, kad braucu pārbaudīt, kas izdarīts, un pēc tam vēl baroju divus bērnus un liku viņus gulēt.
Taču Mārtiņš pacēla galvu un klusi noteica:
– Pietiek. Abi.
It kā mēs abi būtu vainīgi. It kā arī es būtu pateikusi kaut ko nepieņemamu.
Jānis izdzēra tēju un pēc divdesmit minūtēm aizgāja. Priekšnamā viņš apskāva Mārtiņu, uzsita viņam pa plecu. Uz mani pat nepaskatījās.
Inese vēl mirkli pakavējās. Es dzirdēju, kā viņa kāpņu telpā nočukstēja tēvam:
– Redzi? Rupja pret tevi. Vēl atcērt pretī.
Es stāvēju gaitenī ar plīša zaķi rokās. Līga to jau bija pametusi zem pakaramā.
Tajā vakarā es Mārtiņam pateicu:
– Parunā ar tēvu. Tā vairs nevar.
Mārtiņš gulēja uz dīvāna un šķirstīja telefonu.
– Ilze, es parunāšu. Bet tu taču saproti – viņš mums iedeva dzīvokli. Viņš man deva darbu. Ko tu gribi, lai es viņam pasaku?
– Ka es neesmu parazīte.
– Viņš tā nedomā. Viņš vienkārši tā runā. Nepievērs uzmanību.
Un es nepievērsu.
Veselus piecus gadus izlikos nedzirdam. Katrā svētku reizē skanēja viena un tā pati plate. Jaunajā gadā: “Mārtiņš ir ģimenes apgādnieks.” Astotajā martā: “Ilze, kad tu beidzot iemācīsies gatavot?” Edgara dzimšanas dienā: “Puikam jāredz, kā īsts vīrietis strādā, nevis kā māte rūpnīcā uz mēģenēm blenž.” Trīs, četras reizes gadā. Ne mazāk.
Es klusēju, jo Mārtiņš lūdza. Klusēju, jo bērni mīlēja vectēvu – viņš nesa dāvanas, vizināja ar mašīnu, Edgaru sauca par “cīnītāju”, bet Līgu par “zaķīti”. Un vēl tāpēc, ka dzīvoklis bija uz Mārtiņa vārda. Dāvinājums. Ja mēs šķirtos, es aizietu tukšām rokām. To es sapratu ļoti skaidri. Un tieši tas mani turēja pie vietas.
Bet pēc katrām tādām vakariņām es pārnācu mājās, iegāju vannasistabā un kādas divdesmit minūtes vienkārši sēdēju uz vannas malas. Skatījos uz flīzēm, kuras pati biju izvēlējusies, un galvā skaitīju. Vienpadsmit darba gadi. Pieci simti četrdesmit mēneša maiņas. Tūkstošiem protokolu. 7800 eiro remontam. Katru mēnesi ap 180 eiro – pulciņi, nodarbības, Edgara džudo forma, Līgas zīmēšana. Viss no manas algas.
Un pretī – “dzīvo uz mūsu rēķina”.
Jāņa jubileju bija ieplānots svinēt 2026. gada aprīlī. Sešdesmit pieci gadi. Viņš gribēja svinības mājās. Piecdesmit pieci viesi.
– Galdus saliksim turpat dzīvoklī, – viņš paziņoja Mārtiņam. – Inese palīdzēs. Un Ilze lai gatavo.
Mārtiņš man to atstāstīja. Es uzreiz iztēlojos: piecdesmit pieci cilvēki trīsistabu dzīvoklī, ēdiens visiem, trīs dienas virtuvē. Salātu bļodas kā vannas, katli ar karsto ēdienu, trauku kalni, tīrīšana pirms un pēc.
– Mārtiņ, tas ir restorāns. Piecdesmit piecus cilvēkus mājās normāli uzņemt nevar.
– Ilze, tēvs grib mājās.
– Tēvs grib, lai es trīs dienas stāvu pie plīts. Bez maksas.
Mārtiņš nopūtās un atkal paberzēja kaklu.
Es piezvanīju uz pieciem restorāniem. Atradu piemērotu variantu – banketu zāli sešdesmit cilvēkiem, ēdienkarte par 76 eiro no personas. Kopā 4180 eiro. Noformējums un mūzika vēl 320. Viss kopā – 4500 eiro.
Ar izdrukātiem aprēķiniem aizgāju pie Jāņa. Parādīju ēdienkarti, zāles foto un piedāvājumu.
– Skaisti, – viņš noteica. – Dārgi.
– Jubileja tomēr ir tikai vienreiz dzīvē.