– Par vedeklu! – Jānis pacēla glāzi un pagriezās pret mani. – Par vedeklu, kura dzīvo uz mūsu rēķina!
Pie galdiem iesmējās piecdesmit pieci cilvēki. Kāds pat sāka plaukšķināt. Vakara vadītājs uzreiz piebalsoja: “Lūk, tas gan ir tosts!”
Es sēdēju blakus Mārtiņam un skatījos uz balto galdautu. Uz tā bija izplūdis neliels mērces traips – šaurs, pastiepts, gandrīz kā komats.
Četrpadsmit gadu laikā šo domu biju dzirdējusi neskaitāmos veidos. Citā tonī, citā skaļumā, reizēm it kā pa jokam, reizēm pavisam tieši. Bet jēga vienmēr palika viena un tā pati: tu te neesi tā, kura kaut ko nosaka. Tu esi tikai piedeva manam dēlam.
Un tagad tas tika pateikts visu priekšā. Jubilejā. Mikrofonā.
Mārtiņš man līdzās ar plaukstu berzēja kaklu. Viņam tāds ieradums – tiklīdz sāk nervozēt, labā roka pati aizslīd zem pakauša, it kā viņš gribētu pieliekt galvu pie pleca. Es gaidīju, ka viņš kaut ko pateiks. Kaut vienu vārdu. Bet viņš klusēja.
Es izdzēru ūdeni no glāzes līdz galam, noliku to atpakaļ uz galda un piecēlos.
Tad devos pie vakara vadītāja pēc mikrofona.
Taču tas jau bija beigu punkts. Sākums izskatījās daudz klusāks.
Ar Mārtiņu mēs sarakstījāmies 2012. gadā. Man bija divdesmit deviņi, viņam – trīsdesmit viens. Pēc gada piedzima Edgars. Es aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā, un Jānis savam dēlam uzdāvināja divistabu dzīvokli Tērauda ielā. Ne man – dēlam. To viņš uzsvēra katru reizi.
Dāvinājuma līgums tika noformēts uz Mārtiņa vārda. Atslēgas viņš pasniedza visas radu saimes klātbūtnē un teica:
– Novērtē, dēls. Ne katrs tēvs ko tādu var atļauties.
Toreiz es smaidīju. Patiesi priecājos. Dzīvoklis bija parasts – divas istabas paneļu mājā, piektais stāvs. Vannā dzeltenīgi nosēdumi, puķainas tapetes vēl no deviņdesmitajiem, radiatori ziemā rūca tā, ka Edgars naktīs modos ap trijiem.
Bet dzīvoklis paliek dzīvoklis. Savs. Nu, Mārtiņa. Taču mēs taču bijām ģimene.
Pirmos trīs gadus es nestrādāju. Edgars bija mazs, pēc tam paliku stāvoklī ar Līgu. Tajā laikā Jānis runāja maigāk. Nevis “dzīvo uz mūsu rēķina”, bet “nu sēž mājās, ko no viņas daudz prasīsi”. Sievasmātes Annas klātbūtnē viņš sevi tomēr piebremzēja – viņa prata viņu apraut. Bet 2018. gadā Anna pārcēlās pie māsas uz Jelgavu, un Jānis vairs nejutās ierobežots.
2015. gadā, kad Edgaram palika divi, es iekārtojos darbā piena pārstrādes uzņēmumā par laboranti. Maiņa no astoņiem līdz pieciem. Edgars bērnudārzā, Līga vēl nebija piedzimusi. Alga – aptuveni 280 eiro. Nekāda bagātība. Bet mana nauda.
Jānis par to uzzināja pēc nedēļas. Mārtiņš pats izstāstīja, kad vakariņojām pie viņa tēva.
– Laborante? – vīratēvs pārjautāja un uz mazā pirkstiņa pagrozīja smago zelta zīmoggredzenu ar iegravētiem burtiem. – Nu un kas tur liels. Kāda starpība – sēdēt mājās vai sēdēt tur.
Es neteicu neko. Mārtiņš atkal berzēja kaklu.
No tā vakara Jānim parādījās iemīļota tēma.
Pirmo reizi viņš to pateica manā klātbūtnē parastās ģimenes vakariņās, apmēram pusgadu pēc tam, kad biju sākusi strādāt. Bija 2016. gada marts. Mēs atradāmies pie viņa mājās – viņš viens pats dzīvoja plašā trīsistabu dzīvoklī Brīvības ielā, ar kristāla traukiem sekcijā un paklājiem pie sienām. Mārtiņš guļamistabā laboja aizkaru stangu, bet es virtuvē klāju galdu.
Vīratēvs apstājās virtuves durvīs un vēroja, kā griežu salātus.
– Zini, Ilze, – viņš iesāka, – tu tagad griez manus salātus ar manu nazi uz mana dēlīša. Un pie sevis mājās tu griez uz dēlīša, ko es nopirku, dzīvoklī, ko es uzdāvināju.
Es noliku nazi malā.
– Jāni, dēlīti nopirku es pati. Saimniecības preču veikalā. Par četriem eiro.
Viņš pasmīnēja.
– Dēlīti. Bet dzīvokli?
– Dzīvokli jūs uzdāvinājāt Mārtiņam. Paldies.
– Nu re, – viņš izpleta rokas. – Vismaz “paldies” pateici.
Tajā brīdī virtuvē ienāca Mārtiņš ar skrūvgriezi rokā.
– Tēt, pietiek.
– Ko es? – Jānis pacēla abas plaukstas. – Es tikai patiesību pasaku.
Un aizgāja pie televizora. Viņa gredzens klusi atsitās pret durvju stenderi – ejot garām, viņš gandrīz vienmēr to aizķēra.
Es pabeidzu griezt salātus, apsēdos pie galda un kaut kā nosēdēju līdz vakariņu beigām.
Mašīnā Mārtiņš sacīja:
– Neuzvelcies. Tēvs vienkārši tāds ir. Viņš taču ne ļauni.
Es pamāju ar galvu. Edgars gulēja aizmugurējā sēdeklī, un strīdēties bērna klātbūtnē es negribēju. Turklāt toreiz man pašai šķita – dzīvokli viņš taču tiešām iedeva. Varbūt viņam ir tiesības pajokot?
Toreiz es vēl tā domāju.
Līga piedzima 2018. gadā. Es atkal aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā. Darbā atgriezos pēc pusotra gada – 2019. gadā. Pa to laiku alga bija pieaugusi: uzņēmums paplašinājās, mani pārcēla uz kvalitātes kontroli. Sākumā saņēmu ap 430 eiro, vēlāk 470. Līdz 2026. gadam – jau 550.
2019. gadā es nolēmu ķerties pie remonta. Septiņu gadu laikā dzīvoklis bija pamatīgi noplucis. Caurules pilēja, bērnistabā atlīmējās tapetes, vannasistabas flīze bija pārplīsusi pašā vidū – Edgars reiz trāpīja ar bumbu.
Mārtiņš ieminējās:
– Palūdz tēvam. Varbūt atsūtīs savus meistarus, viņam taču ir firma.
Es uzreiz iztēlojos, kā Jānis pēc tam vēl desmit gadus atgādinās, ka arī remontu esot man uztaisījis. Tāpēc pateicu – nē. Tikšu galā pati.
Brigādi atradu pēc sludinājuma. Trīs nedēļas pēc darba vakaros braucu pārbaudīt, ko viņi paveikuši. Materiālus pasūtīju internetā – salīdzināju cenas, gaidīju atlaides, rēķināju katru pozīciju.
Kopā sanāca ap 7800 eiro. No manas kartes. Pārskaitījumi, čeki, pavadzīmes – viss palika saglabāts. Es to nedarīju speciāli kādam pierādījumam, vienkārši biju pieradusi glabāt dokumentus. Tāds darbs – laborante bez papīriem nestrādā.
Kad remonts bija pabeigts, Jānis atnāca to apskatīt.