– Sešdesmit pieci tomēr nav parasta dzimšanas diena.
Viņš pacēla acis un ilgi uz mani paskatījās.
– Protams. Tev tikai nevajadzētu pie katliem stāvēt. Svešu darbu izmantot sev par labu tu vienmēr esi pratusi.
Es neko neatcirtu. Vienkārši samaksāju rēķinu. Ar Mārtiņu sadalījām izdevumus: 2000 eiro no manas kartes, 1500 – no viņa. Jānis pielika 1000 eiro. Tieši tūkstoti. Savai paša jubilejai.
Maksājuma apstiprinājumu es saglabāju. 2000 eiro. 20. marts, pulksten 14.07. Saņēmējs – restorāns “Bērzu birzs”.
Trīs dienas pirms svinībām piezvanīja Inese.
– Ilze, tētis ļoti pārdzīvo. Tu viņu ar to restorānu esi aizvainojusi.
– Ar ko tieši?
– Viņš gribēja kā ģimenē. Mājās. Bet tu uzreiz – restorāns. It kā tev būtu slinkums.
Es tobrīd stāvēju virtuvē. Līga pie galda pildīja mājasdarbus un grauzīja zīmuļa galu.
– Inese, tur būs piecdesmit pieci cilvēki. Es strādāju piecas dienas nedēļā. Kad, tavuprāt, man vajadzētu to visu gatavot?
– Nu, es taču varētu palīdzēt.
Četrpadsmit gadu laikā Inese nebija piedāvājusi palīdzību nevienu reizi. Ne ar ēdienu. Ne ar bērniem. Ne ar ko. Nevienu pašu reizi.
– Restorāns jau ir apmaksāts, – es mierīgi pateicu. – Tiekamies sestdien.
Noliku klausuli. Līga pacēla skatienu no burtnīcas.
– Mamm, kāpēc tante Inese ir dusmīga?
– Viņa nav dusmīga, Līga. Viņa uztraucas par vectēvu.
– Ā, – meita noteica un atkal pievērsās uzdevumiem.
Telefonu noliku malā. Iekšā bija savādi tukšs un kluss. Gluži kā laboratorijā pēc pieciem vakarā, kad visi jau aizgājuši un dzirdama vienīgi ventilācijas dūkoņa.
Sestdiena. Divpadsmitais aprīlis. Restorāns “Bērzu birzs”.
Zāle tiešām izskatījās skaista: lieli logi līdz grīdai, aiz stikla – bērzi, uz galdiem balti galdauti. Es ierados divas stundas pirms sākuma, lai vēlreiz pārbaudītu, vai galdi salikti pareizi, vai viesu vietas atbilst plānam un vai ēdienkarte nav sajaukta. Administratore pajautāja: “Jūs esat no Jāņa puses?” Es pamāju. Viņa mani atzīmēja sarakstā.
Ap sešiem viesi sāka ierasties cits pēc cita. Jāņa kolēģi no būvniecības biznesa, kaimiņi, seni paziņas – skaļi vīrieši žaketēs un viņu sievas ar rūpīgi ieveidotiem matiem. Radi: brālēns no Daugavpils, tante no Talsiem. Inese atnāca zilā kleitā, ausīs viņai šūpojās pilienu formas auskari. Mārtiņš bija uzvilcis jaunu uzvalku; kreklu viņam piemeklēju es, un viņš to pat nepamanīja.
Jānis ieradās pēdējais. Balts krekls, melna žakete, uz mazā pirkstiņa restorāna gaismās spīdēja gredzens. Tiklīdz viņš ienāca, visa zāle sāka aplaudēt. Jubilārs!
Visi apsēdās. Tosti ritēja viens pēc otra. Pirmais runāja brālis. Otrais – Inese. Trešais – sens draugs, kurš atcerējās, kā viņi deviņdesmitajos sākuši būvniecības lietas “ar divām lāpstām un vienu vecu busiņu”.
Es sēdēju starp Mārtiņu un sievieti, kuru nepazinu. Izrādījās, tā ir viena Jāņa kolēģa sieva. Viņa stādījās priekšā kā Laura un gandrīz uzreiz apvaicājās:
– Un kas jūs jubilāram esat?
– Vedekla, – atbildēju.
Laura pamāja ar galvu.
– Jums gan paveicies ar vīratēvu. Runā, viņš esot ļoti dāsns cilvēks.
Es pasmaidīju. Zem galda cieši sažņaudzu salveti.
Ap deviņiem vakarā alkohols jau bija izdzerts pietiekami. Vakara vadītājs pasniedza mikrofonu Jānim, lai jubilārs pateiktu atbildes runu. Zāle pieklusa.
Jānis piecēlās. Iztaisnoja muguru. Viņš bija liels vīrs – galvas tiesu garāks par lielāko daļu viesu, plats, smagnējs, kā ozolkoka skapis. Balss viņam bija zema un pavēloša. Tādu balsi parasti nepārtrauc.
– Paldies jums visiem, – viņš iesāka. – Paldies, ka atnācāt. Sešdesmit pieci gadi – tas ir nopietni. Tā nav tikai dzimšanas diena. Tas ir kopsavilkums.
Viesi piekrītoši māja.
– Es esmu uzcēlis māju. Esmu izveidojis biznesu. Esmu izaudzinājis divus bērnus. Mārtiņš ir darbu vadītājs, mana labā roka. Inese strādā grāmatvedībā, visu tur kārtībā. Dēlam es iedevu dzīvokli. Iedevu darbu. Nodrošināju ģimeni.
Viņš apklusa. Tad pagriezās uz manu pusi. Gredzens viegli atsitās pret glāzi – kluss, stiklains klikšķis.
– Un tagad es gribu pacelt tostu. Par manu vedeklu Ilzi. Par sievieti, kura dzīvo uz mūsu rēķina.
Vispirms iestājās klusums. Pēc tam kāds iesmējās. No galda otra gala atskanēja balss: “Nu, tēvs dod vaļā!” Laura man blakus novērsās, it kā neko nebūtu dzirdējusi.
Jānis smējās skaļi un plaši, no sirds. Viņš nejokoja. Viņš tam ticēja. Viņš patiešām uzskatīja, ka tas ir asprātīgi, pareizi un ka visi klātesošie domā tieši tāpat.
Piecdesmit pieci cilvēki pacēla glāzes. Daži – tikai kompānijas pēc. Daži – tāpēc, ka jubilejā strīdēties šķiet neērti. Bet daži, iespējams, tāpēc, ka patiešām viņam piekrita.
Mārtiņš man blakus tik cieši satvēra dakšiņu, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Uz mani viņš nepaskatījās. Nevienu vārdu nepateica.
Es nogaidīju, līdz visi iedzer. Nogaidīju, kamēr vakara vadītājs pastiepjas pēc mikrofona. Tad piecēlos.
– Vai drīkstu? – es pajautāju. – Tikai minūti.
Vakara vadītājs paskatījās uz Jāni. Jānis paraustīja plecus.
– Nu, saki, vedekliņ, savu tostu.
Es paņēmu mikrofonu. Tas bija silts no svešām plaukstām.
Uz mani skatījās piecdesmit piecas sejas. Starp tām bija arī mana kolēģe Daiga ar vīru. Viņa vienīgā zināja, cik es pelnu un par ko ikdienā maksāju. Daiga uzlūkoja mani un tik tikko manāmi pamāja.
Es ievilku elpu. Rokas man netrīcēja.
– Jāni, – es sāku, – paldies par tostu. Tas bija godīgs. Jūs patiešām uzskatāt, ka es dzīvoju uz jūsu rēķina. Es to klausos jau četrpadsmit gadus, un šodien gribu beidzot atbildēt. Visu klātbūtnē. Jo arī jūs to pateicāt visu klātbūtnē.
Zāle sastinga. Inese pavēra muti.
– Jūs Mārtiņam uzdāvinājāt dzīvokli. Tā ir taisnība. Divistabu dzīvokli paneļu mājā, piektajā stāvā. Paldies. Tas bija dāsns žests. Bet remontu tajā dzīvoklī – grīdas, sienas, vannasistabu, virtuvi – apmaksāju es. 7800 eiro no savas algas. Čeki man joprojām ir.
Pie galda kāds ieklepojās. Jānis pārstāja smaidīt.