— Inese! Pēc svinībām brauksim pie jums. Te kaut kā galīgi neiet, turpināsim ballīti mājās, — Ilze paziņoja jau samudžinātā mēlē, knapi savelkot vārdus kopā.
— Nē. Šovakar mēs viesus vairs neuzņemam, — Inese auksti nocirta, atstājot Ilzi apjukušu un neapmierinātu.
Tomēr pēdējais piliens pārpludināja pacietības kausu brīdī, kad Inese nejauši izdzirdēja, kā Ilze tualetē skaļi baro radinieces ar kārtējām pasakām. Viņa stāstīja, ka Inese tikai izliekoties par labu un jauku cilvēku, bet patiesībā esot nejauka, iedomīga sieviete. Pēc Ilzes vārdiem, jubilāre esot izturējusies necienīgi — pat neesot piedāvājusi viesiem normālu gultu, bet nolikusi viņus gulēt uz veca, saplīsuša dīvāna. Vēl viņa piebilda, ka Ineses mājā valdījusi cūku kūts, bet naudu Inese noteikti esot nopelnījusi negodīgā ceļā.
Ilze runāja un runāja, it kā viņai kāds būtu devis uzdevumu sabojāt Ineses reputāciju līdz pamatiem. Un pats nepatīkamākais bija tas, ka daži radi, nez kāpēc, šīm muļķībām noticēja. Viņi sāka mest uz Inesi šķībus, nosodošus skatienus, it kā viņa patiešām būtu kaut ko briesmīgu nodarījusi.
— Labi, Ilze. Manā mājā tu vairs kāju nespersi… — Inese caur zobiem noteica. Viņa nešaubījās ne mirkli: šoreiz jāpieliek punkts. No tādas nekaunīgas, neaudzinātas radniecības bija jāatbrīvojas uz visiem laikiem.
— Cienījamie viesi! — pēkšņi uzmanību pievērsa vakara vadītājs. — Pirms pamatēdiena pasniegšanas jubilāre jums ir sagatavojusi nelielu slaidrādi. Tajā būs redzami šī vakara spilgtākie mirkļi.
Uz sienas iemirdzējās ekrāns. Sākumā īsais video izskatījās ļoti sirsnīgs — tajā tika runāts par ģimenes vērtībām, cieņu, radnieciskām saitēm un prasmi novērtēt tuvus cilvēkus. Pirmajos kadros bija redzamas skaistas fotogrāfijas no dzimšanas dienas: viesi pie galdiem, smaidi, apskāvieni, paceltas glāzes. Daudzi, ieraugot sevi, pasmaidīja.
Taču pēc brīža svinīgās bildes nomainīja pavisam cits materiāls — ieraksts no “arhīva”.
Ekrānā bija redzams, kā Ilze bāž somā neatvērtas pudeles. Tajā pašā brīdī zālē atskanēja viņas pašas balss:
— Dod šurp to maisu! Kas tur vēl garšīgs tai uzblīdušajai kundzei sapirkts? O, ikri! Labi gan! Ņemiet, ēdiet, kamēr var!
— Vai es drīkstu attaisīt to pudeli? — kāds pajautāja.
— Protams, Jānīt! Un padod arī to kūpināto gabalu!
Tas bija ieraksts no slēptās kameras, kuru Inese bija uzstādījusi savā virtuvē.
Video skaidri rādīja, kā Ilze, Jānis un Mārtiņš rij svētkiem sagatavotos produktus, pilnīgi nedomājot ne par saimnieci, ne par citiem viesiem. Taču vēl nepatīkamāk par pašu ēšanu bija tas, kā viņi tajā brīdī izteicās par Inesi. Pēc šiem kadriem daudzi svinību dalībnieki ar pavisam citādu skatienu palūkojās uz Ilzes galdiņu.
Ieraksts bija samontēts no pašiem “izteiksmīgākajiem” brīžiem. Noslēgumā ekrānā parādījās, kā Ilze paņem virtuves dvieli un ar to noslauka Mārtiņa kedas. Viņš tās bija nosmērējis, nometot zemē kūkas gabalu. Pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, viņi savāca vēl dažus neatvērtus produktus un pameta virtuvi.
Ar to video beidzās.
Zālē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt pat krēslu čīkstēšanu. Ilze piecēlās. Viņas seja bija nikna, bet balss aizsmakusi.
— Puikas! Mēs ejam prom no šī terārija, — viņa nošņāca, vienlaikus stūķējot pārtikas konteinerus maisā.
Viesi vairs nesmaidīja. Neviens necentās viņu aizturēt. Daži tomēr piecēlās un aizgāja kopā ar Ilzi.
Taču Inesei šī aiziešana vakaru nesabojāja. Gluži pretēji — telpā beidzot kļuva vieglāk elpot, un svinības turpinājās. Bērziņi pēc redzētā izdarīja savus secinājumus par Ilzi un viņas ģimeni. Arī daudzi radinieki pēc šī notikuma pārtrauca ar viņiem sazināties. Savukārt tie, kuri turpināja Ilzi aizstāvēt, Inesei kļuva par sava veida radniecības “filtru”. Arī ar viņiem viņa vairs nevēlējās uzturēt attiecības.
Draudzība ar Bērziņiem visiem nāca tikai par labu. Pat Andris, kurš agrāk vakarus labprātāk pavadīja pie televizora, pamazām mainījās — sāka vairāk pievērsties darbam un kopā ar Edgaru Bērziņu apmeklēt sporta zāli.
— Ne velti saka, ka cilvēku veido viņa apkārtējie, — Inese ar smaidu mēdza teikt, vērojot, kā vīrs kļūst uzņēmīgāks un možāks.
Andris uz Inesi neapvainojās. Pēc visa notikušā arī viņam Ilze vairs nešķita nekāda mīļā radiniece. Pats viņš gan droši vien nekad nebūtu saņēmies tik atklāti izvest šo ģimenīti tīrā ūdenī. Toties Inesei drosmes pietika. Un tieši tā viņa beidzot atbrīvojās no uzmācīgajiem, nekaunīgajiem radiem.