— Pastāstīsi — un es tev pie futbola sagriezīšu to sarkano zivtiņu, kas tev garšo.
Andris, sapratis, ka izvairīties neizdosies, smagi nopūtās.
— Tēvocis Guntis nejauši izmeta, ka viņiem esot zvanījusi Ilze. Esot par mums sastāstījusi visādas muļķības… It kā mēs viesus nemaz negribot redzēt un aicinot tikai pieklājības pēc, lai ķeksītis būtu ielikts.
— Skaidrs, — Inese lēni noteica, uz brīdi iegrimstot domās.
— Kas tev skaidrs? Zivtiņu tad griezīsi? — Andris piesardzīgi pajautāja.
— Protams, mīļais. Tikai zini… laikam es ar tavu māsu tomēr neglīti izturējos. Man pat kauns. Uzaicini, lūdzu, viņus šonedēļ pie mums. Pasēdēsim, parunāsim, es atvainošos.
— Nu… labi. Protams, uzaicināšu. Ar radiem taču jātur labas attiecības.
— Tieši tā. Paldies, dārgais.
Patiesībā Inesei tajā brīdī gribējās satvert vīru aiz apkakles un ar degunu iebakstīt visā tajā cūkkūtī, ko viņa bija atradusi dzīvoklī. Vēl vairāk viņai niezēja pirksti piezvanīt Ilzei un pateikt visu, ko domā. Tomēr dusmu vietā pēkšņi atnāca auksts miers. Viņa saprata, kā jārīkojas.
Bez kliegšanas, bez pārmetumiem un demonstratīvām scēnām Inese sakopa māju, pēc tam vēlreiz aizbrauca pēc smalkākiem produktiem un dzērieniem. Sestdien bija paredzēta viņas dzimšanas diena. Nelielais viesu loks bija uzaicināts uz kafejnīcu, kas atradās turpat viņu mājas pirmajā stāvā. Taču Ilzes mēles dēļ vīra radinieki sāka atteikties no ielūguma. Un Inesei ļoti gribējās beidzot izveidot normālas attiecības ar Bērziņiem.
Nākamajā dienā pēc darba, tikko atverot dzīvokļa durvis, viņa uzreiz saprata — miers ir beidzies.
Pa koridoru šaudījās Mārtiņš. Protams, zābakos.
— Čau, draudzenīt! Tu aicināji, mēs atnācām! — no vannasistabas puses parādījās Ilze. Viņai mugurā bija Ineses mīļākais halāts, bet uz galvas satīts dvielis. — Mums mājās ūdeni atslēdza, tad nu izdomājām pie jums džakuzi pagulēt.
— Lai labi nopērās, — Inese izspieda caur zobiem, noturot sejā pieklājīgu, kaut arī saspringtu smaidu.
Visu vakaru viņai nācās aptekalēt nelūgtos ciemiņus. Viņa atvainojās par savu iepriekšējo asumu, laipni uzaicināja Ilzi ar ģimeni uz dzimšanas dienas svinībām un palūdza nodot ielūgumus arī Bērziņiem un tēvocim Guntim. It kā starp citu Inese pieminēja, ka jau sagādāti labi dzērieni, uzkodas un dažādi gardumi. Gulēt viņa aizgāja agri. Kā parasti, no rīta arī agri devās uz biroju.
Iekārtojusies krēslā ar svaigi uzvārītu kafiju, Inese atvēra telefonā īpašu lietotni un klusi pasmaidīja. Puse plāna jau bija izpildīta. Atlika vien sagaidīt pašu svētku dienu.
Par spīti Ilzes vērptajām intrigām uz dzimšanas dienu ieradās visi radi. Kafejnīcā skanēja patīkama dzīvā mūzika, ēdiens bija izdevies lielisks, un gaisotne sākumā šķita viegla un omulīga. Profesionālais vakara vadītājs viesus prata iesaistīt tā, ka lielākā daļa smaidīja un jutās brīvi.
Vienīgi Ilze nespēja nosēdēt mierā. Viņai vajadzēja konkursus ar pudeli, zīmuļiem un visādām divdomīgām spēlītēm. Vairākas reizes viņa mēģināja izraut vakara vadītājam mikrofonu.
Pie kokteiļu bāra pie Ineses pienāca Edgars Bērziņš.
— Paldies par ļoti jauku vakaru, — viņš sacīja. — Ziniet, man pašvaldībā vienmēr darba pāri galvai, turklāt Ilze mūs ilgi atrunāja no nākšanas. Bet pēc tam izrādījās, ka jūs mūs patiešām gaidāt. Tagad esmu priecīgs, ka atliku darbus un tomēr atnācu. Man ir patīkami iepazīties tuvāk. Būsim priecīgi jūs kādreiz uzņemt arī pie mums.
— Paldies, man arī liels prieks, — Inese atbildēja. — Lūdzu, nāciet pie galda, tūlīt pasniegs silto ēdienu.
Tikmēr Ilze ar Jāni skaļi strīdējās ar dīdžeju, pieprasot, lai “šajā ūķī” nekavējoties sarīko karaoke. Vairāki viesi un radi meta uz viņu pusi šķībus skatienus, tomēr neviens nesteidzās aizrādīt. Vēlāk Ilze piedzērās tik ļoti, ka uzgrūdās virsū viesmīlim un apgāza galdu ar dzērieniem.
Apsveikt jubilāri viņa iznāca gandrīz apakšveļā, cenšoties nodemonstrēt kaut ko līdzīgu austrumnieciskai vēderdejai.
— Es jūs izklaidēšu, ja jau jubilāre ir pažēlojusi naudu normālai programmai! — viņa iekliedzās, kratot miesas un Inesei izraisot nelabuma vilni.
Pārējie viesi klusēja un cieta. Acīmredzot tāpēc, ka viņa tomēr bija radiniece.
Inesei šāda Ilzes izrādīšanās pat nāca par labu. Viņa vēl nebija piedevusi ne izplatītās baumas, ne to nekaunīgo, cūcisko uzvedību.