Inese, protams, negrasījās neko mazgāt. Viņa tikai iespieda vīra māsai rokās maisiņu un pavisam mierīgi paskaidroja, ka veļas mazgātava atrodas tepat blakus mājā. Ilze vien paraustīja plecus, it kā tas viņu nemaz neskartu, un apsēdās pie galda.
— Smuki jūs te iekārtojušies, — viņa paziņoja, pilnu muti desas košļādama. — Remonts labs, mēbeles arī nav no lētā gala. No kādas naudas tā dzīvojat tik lepni?
— Ko, lūdzu? — Inese uz mirkli pat nodomāja, ka pārklausījusies.
— Es jautāju — kur jūs naudu ņēmāt? Andris taču visu laiku vaid, ka viņam nekā nav. Bet paši dzīvojat pašā centrā, vēl tādā plašumā!
Inese juta, kā iekšā sāk vārīties dusmas. Tomēr viņa sevi savaldīja. Starp Andra radiem bija arī sakarīgi cilvēki, un Ilze, ja viņai dotu iemeslu, varētu vēlāk sastāstīt sazin kādas nejaucības.
— Ir viena slepena vieta… — Inese iesāka.
Viesi pat pieliecās tuvāk, gaidot atklāsmi. Inese apzināti ieturēja garu pauzi, tad skaidri, skaļi un gandrīz pa zilbēm izrunāja:
— Ejiet strādāt!
— Mēs jau strādājam, mīļā! — Ilze atmeta ar roku. — Tikai ar godīgu darbu daudz nesakrāsi. Bet jums, kā redzu, viss iet no rokas. Tātad kaut kur kaut ko pievācāt pa kluso. Padalieties ar savējiem ar kādu nieku, un mēs nevienam neko nestāstīsim.
Inese ar krūzi tik stipri uzsita pa galdu, ka šķidrums tajā iešūpojās, un piecēlās.
— Pietiek, Andri. Man ar šo ir gana. Vai nu tu tūlīt izsauc savai māsai taksi, vai arī pats tālāk apkalpo un izklaidē savus radus. Es eju gulēt. Un lai Dievs pasargā to, kurš mani pamodinās — zvanīšu policijai.
Vēl labu brīdi no istabām atskanēja apslāpētas balsis, kaut kāda staigāšana un trauku šķindoņa. Taču Inese uzlika modinātāju uz sešiem no rīta, pagriezās uz sāniem un drīz vien aizmiga.
Kā viņa bija paredzējusi, Ilze ar saviem “puikām” palika pa nakti. Tomēr Inesei nebija ne mazākās vēlēšanās no rīta sastapt šo nevaldāmo sievieti, tāpēc viņa klusi saģērbās, paņēma somu un aizbrauca uz darbu. Vīrs gan zvanīja, gan rakstīja ziņas, bet Inese neatbildēja. Viņa baudīja klusumu, mieru un to, ka neviens viņai neprasa ne pagarinātāju, ne vakariņas, ne pacietību.
Darbā viņa ieradās pusotru stundu agrāk nekā parasti. Apsēdusies pie galda, Inese nesteidzīgi dzēra kafiju un pārlapoja dokumentus, kurus sen bija vajadzējis sakārtot.
Pēc darba viņa iebrauca veikalā. Kad mašīna jau stāvēja pie mājas, Inese piezvanīja vīram.
— Andri, nāc lejā. Jāuznes produkti.
— Tu pati nu nekādi nevari? — Andris nožāvājās klausulē.
— Nē, nevaru! — Inesei atkal sāka celties asinsspiediens. — Pasaki paldies, ka es tevi pašu nesūtīju iepirkties. Es gatavojos savai dzimšanas dienai.
Patiesībā viņu ģimenē galvenokārt pelnīja tieši Inese. Pēdējos gados, augot amatam, bija palielinājušies arī viņas ienākumi. Tieši par šo naudu dzīvoklī tika veikts mūsdienīgs remonts, un arī laba automašīna nebija uzradusies no zila gaisa. Kādreiz Andris patiešām bija diezgan veiksmīgs un enerģisks, taču ar katru gadu kļuva kūtrāks. Kvalifikācijas celšanas vai sporta vietā viņš arvien biežāk izvēlējās futbolu televizorā.
Vīrs ienesa maisus priekšnamā un tūlīt atkal nogūlās pie ekrāna.
Kad Inese atvēra virtuves durvis, viņa sastinga.
Netīrie trauki bija visur. Uz galda mētājās neapēsts ēdiens, atplēstas dārgās desas un sieri, kurus viņa bija paredzējusi pasniegt savā svinību dienā. Burciņā, kur vēl no rīta bija bijuši viņas iepriekš nopirktie sarkanie ikri, tagad rēgojās izsmēķi. Virtuvē smirdēja tik briesmīgi, ka gribējās aizspiest degunu.
— Nu gan… — pieklājīgi vārdi prātā vienkārši neatradās.
Arī svētkiem pirktie dārgie dzērieni bija vai nu izdzerti, vai vismaz attaisīti un pamesti.
— Inese, te tāda lieta… — Andris no viesistabas nedroši ierunājās. — Rakstīja brālis Edgars Bērziņš un tēvocis Guntis. Saka, ka uz tavu dzimšanas dienu neatnāks.
— Kāpēc? — Inese uzreiz sadrūma.
Ēdienkarte bija saplānota konkrētam viesu skaitam. Turklāt tieši ar šiem cilvēkiem viņai gribējās iepazīties tuvāk. Pilsēta nebija liela, un Bērziņu ģimenei tajā bija ļoti ievērojams stāvoklis.
— Nezinu… — Andris nomurmināja un novērsa skatienu.
— Es redzu, ka tu kaut ko noklusē. Nu, stāsti.