Vecāku māja Inesei nebija vienkārši īpašums. Tā bija vieta, kur viņa atguva spēku. Tur bija aizritējusi viņas bērnība, un katra nagla tajā šķita iedzīta ar nelaiķa tēva rokām.
– Kuras ģimenes gods, Andri? – viņa pajautāja klusi. – Juris ir pieaudzis vīrietis. Viņš pats izvēlējās riskēt. Kāpēc manas negulētās naktis un gadiem krātā nauda tagad ir jāsamaksā par viņa vieglprātību?
Andris strauji pieliecās pāri galdam, ar elkoņiem atbalstīdamies pret tā virsmu. Viņa seja pārklājās sarkaniem plankumiem.
– Tāpēc, ka mēs esam precējušies! Tāpēc, ka normāliem cilvēkiem laulībā ir kopīgs budžets un kopīgas nelaimes. Tu taču esi mana sieva. Tev mani jāatbalsta. Es tev skaidrā valodā saku: es jau apsolīju dēlam, ka atrisināšu viņa problēmu. Tu gribi, lai es viņa acīs izskatos pēc tukša runātāja?
Tātad tā. Viņš jau bija apsolījis. Bez jautāšanas, bez sarunas, bez mazākās intereses par viņas viedokli bija izrīkojies ar svešu naudu. Tikai tāpēc, lai sava dēla priekšā izskatītos pēc gādīga un veiksmīga tēva, lai gan pēc šķiršanās no pirmās sievas gadiem ilgi par šo tēva lomu bija atcerējies vien epizodiski.
Inesei pēkšņi acu priekšā kā nežēlīgi skaidra filma pārskrēja visi viņu kopā nodzīvotie pieci gadi. Kad viņi iepazinās, Andris viņai šķita kā droša piestātne. Inteliģents, uzmanīgs, prata skaisti aplidot, runāja par rūpēm, cieņu un savstarpēju atbalstu. Viņš pārcēlās uz viņas plašo trīsistabu dzīvokli, kuru Inese bija nopirkusi vēl ilgi pirms viņu satikšanās. Sākumā viss patiešām izskatījās labi. Taču pamazām ikdiena ieguva dīvainu, ļoti nevienlīdzīgu kārtību.
Pārtiku pirka Inese. Komunālos maksājumus sedza Inese. Kad vajadzēja nomainīt veļasmašīnu, nopirkt jaunu ledusskapi vai salabot plīti, arī tad maku atvēra viņa. Andris strādāja par inženieri projektēšanas birojā un pelnīja itin pieklājīgi, tomēr viņa alga allaž kaut kur izkūpēja. Te vajadzēja dārgas detaļas automašīnai, te jaunu mēteli vai kurpes, te maksas sporta kanālu abonementus. Kad Inese piesardzīgi ieminējās, ka arī viņam vajadzētu kaut ko likt kopējā katlā, Andrim vienmēr atradās pārliecinošs skaidrojums: jāatjauno apdrošināšana, zobārsts izmaksājis veselu bagātību, mašīnai pēkšņi parādījies steidzams remonts. Beigu beigās viņu “kopīgais” budžets turējās gandrīz tikai uz Ineses algas.
Viņa to bija pacietusi. Mierinājusi sevi ar domu, ka nauda nav galvenais, ka svarīgāk ir tas, ka blakus ir vīrietis, stiprs plecs. Tiesa, kad vannasistabā salūza krāns, šis “stiprais plecs” ieteica izsaukt santehniķi, jo, kā viņš pats teica, neesot viņa cienīga nodarbošanās rakāties pa caurulēm. Rēķinu par santehniķa darbu, protams, samaksāja Inese.
– Es naudu neņemšu ārā, Andri, – viņa sacīja mierīgi, tomēr balsī bija parādījies tas dzidri cietais tonis, kuru viņas padotie darbā pazina kā zīmi, ka labāk nekavējoties atkāpties.
Vīrs samirkšķināja acis, it kā nebūtu pareizi sadzirdējis.
– Ko nozīmē – neņemsi?
– Tieši to arī nozīmē. Tie ir mani iekrājumi. Es tos krāju konkrētam mērķim. Tavs dēls pats ielīda parādos. Lai ņem patēriņa kredītu, meklē otru darbu, pārdod savu mašīnu, galu galā. Es netaisos finansēt viņa bezatbildību.
Andris pielēca kājās. Taburete ar griezīgu čīkstoņu aizslīdēja pa linoleju.
– Ak tad tā! Kad jādzīvo laulībā, tad mēs esam ģimene, bet, kad jāpalīdz, tad pēkšņi katrs pats par sevi? Tu esi egoistiska, auksta aprēķinātāja! Tev kaut kādi dēļi tajā lauku mājā ir dārgāki par dzīvu cilvēku!
– Neuzdrošinies kliegt manā mājā, – Inese viņu pārtrauca ledainā balsī, lēni pieceļoties no galda. – Un neuzdrošinies piesaukt ģimeni tikai tad, kad tev tas ir izdevīgi. Ģimene nozīmē sarunāties un vienoties, nevis nolikt otru fakta priekšā un rīkoties ar viņa darbu kā ar savu īpašumu.
Viņa pagriezās pret plīti, lai noņemtu putas no buljona. Rokas mazliet trīcēja, taču viņa nebija gatava ļaut Andrim to ieraudzīt. Aiz muguras bija dzirdama viņa smagā, saraustītā elpa.
– Labi, – viņš izgrūda caur sakostiem zobiem. – Ļoti labi. Ja tu tā nostādi jautājumu, es pats atradīšu izeju. Bet atceries, Inese. Es tev to nepiedošu. Attieksme pret vīru parādās grūtā brīdī. Un šo pārbaudījumu tu neizturēji.
Viņš asi apgriezās, izgāja gaitenī, trokšņaini norāva no pakaramā jaku un aizcirta ārdurvis.