Durvju trieciens izskanēja tik dobji, ka sekcijā žēli saskandinājās kristāla glāzes.
Inese palika virtuvē viena. Viņa nogrieza gāzi, apsēdās uz ķeblīša un paslēpa seju plaukstās. Asaras nenāca. Nebija pat īstu sāpju — tikai smaga, svina pilna paguruma sajūta un lēni augošs tukšums krūtīs. Pārbaudījums. Viņš bija sarīkojis viņai uzticības eksāmenu, kura cena bija astoņi tūkstoši eiro.
Tā viņa nosēdēja gandrīz stundu. Aiz loga diena nemanāmi dzisa, un virtuve pamazām iegrima pelēcīgā puskrēslā. Kad Inese beidzot piecēlās, gaismu viņa neieslēdza. Klusi izgājusi cauri dzīvoklim, viņa skatījās uz lietām, kas pēkšņi ieguva pavisam citu nozīmi.
Priekšnamā stāvēja Andra dārgās ādas kurpes, nopirktas tikai pirms mēneša. Toreiz viņš bija paskaidrojis, ka darbā esot stingras prasības apģērbam. Vannasistabā uz plauktiņa rindojās ārzemju skūšanās losjoni un krēmi, par kuriem bija samaksāts ar viņas algu karti, kad viņi kopā iegriezās lielveikalā. Guļamistabā uz naktsgaldiņa mētājās servisa čeks par prāvu summu — Andris bija mainījis riepas savai mašīnai.
Inese apstājās pie loga un atspieda pieri pret auksto stiklu. Lejā pa prospektu steidzās automašīnas, laternas meta dzeltenus lokus uz ietves, cilvēki soļoja mājup — pie savējiem, pie savām ģimenēm. Bet viņai, kā izrādījās, ģimenes nemaz nebija. Bija tikai vīrietis, kuram bija ērti dzīvot viņas siltumā un drošībā, līdz pienāca brīdis, kad vajadzēja izkratīt viņas iekrājumus līdz pēdējam.
Nakts pagāja bez miega. Inese gulēja plašajā, tukšajā gultā un klausījās sienas pulksteņa vienmuļajā tikšķēšanā. Andris neatgriezās ne vakarā, ne naktī. Visticamāk, viņš bija aizbraucis pie dēla vai pie kāda drauga, lai izkratītu sirdi par cietsirdīgo, naudaskāro sievu, kura neesot sapratusi viņa nelaimi.
No rīta lēmums atnāca pats. Skaidrs, mierīgs un tik neapstrīdams, it kā tas jau sen būtu stāvējis viņas priekšā. Tajā nebija ne histērijas, ne vēlmes atriebties. Tā bija vienkārša diagnoze: slimība aizgājusi pārāk tālu, zāles vairs nelīdz, jāgriež nost.
Inese uzvārīja sev stipru kafiju. Pēc tam no augšējiem skapjiem nocēla divus lielus plastmasas koferus un vienu ietilpīgu sporta somu. Izklājusi tos guļamistabā uz gultas, viņa mierīgi, gandrīz pedantiski sāka likt iekšā Andra mantas.
Kreklus viņa pirms salocīšanas aizpogāja, lai apkakles nesaburzītos. Kaklasaites saritināja glītos rullīšos. Apakšā salika biezos džemperus un džinsus. Sporta somā nonāca kedas, kurpes un mājas čības. No vannasistabas plauktiņa pazuda visas pudelītes, skuvekļi, krēmi un flakoni. Viņa neaizmirsa pat apavu smēri un rezerves birstes, kas glabājās priekšnama skapītī.
Skandālu viņa nerīkoja. Nebija vajadzības kliegt, pārmest vai mest pa gaisu traukus. Daudz pareizāk bija vienkārši sakravāt viņa dzīvi koferos un nolikt to pie durvīm. Kad viss bija salikts, Inese izstūma bagāžu gaitenī, tuvāk ieejai. Turpat viņa nolika arī dzīvokļa atslēgas, kuras Andris, kā parasti, dusmās aizejot bija atstājis uz galdiņa pie spoguļa, jo bija pārliecināts, ka vienmēr varēs atgriezties.
Ap pusdienlaiku slēdzenē noklikšķēja atslēga. Andris ienāca priekšnamā. No viņa vilka pēc sasmakušiem cigarešu dūmiem un vakardienas alkohola. Acīmredzot viņš bija slīcinājis savu aizvainojumu draugu sabiedrībā. Viņš novilka apavus, pacēla skatienu un apklusa. Tieši viņa ceļā slējās koferu barikāde.
Sākumā sejā parādījās neizpratne. Tad — pārsteigums. Un pēc mirkļa lūpu kaktiņos iezagās augstprātīgs smīns. Viņš nometa atslēgas uz skapīša un sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Kas tas par bērnudārzu, Inesīt? – viņš novilka. – Nolēmi tēlot apvainotu meitenīti? Tu visu pārspīlē. Nomierinies un izkrāmē mantas. Es vakar pāršāvu pār strīpu, atzīstu. Nervi neizturēja. Parunāsim normāli. Es atradu citu risinājumu Jura problēmai.
Inese iznāca no virtuves. Viņai mugurā bija vienkāršas mājas bikses un mīksts adīts kardigans. Seja bija mierīga, pat pārāk mierīga.
– Mums vairs nav, par ko runāt, Andri, – viņa sacīja līdzenā balsī, it kā nolasītu paziņojumu. – Es savācu visas tavas mantas. Pārbaudi. Ja kaut ko būšu aizmirsusi, atsūtīšu ar kurjeru.
Smīns no Andra sejas pazuda. Beidzot viņš saprata, ka tā nav spēle.
– Tu vispār esi pie pilna prāta? – viņš spēra soli uz priekšu, bet atdūrās pret koferi. – Tas viss tikai tāpēc?