– Inese, tev jāizņem nauda no depozīta. Vislabāk rīt no paša rīta, kamēr banka vēl nav aizvērta uz brīvdienām.
Andra balss skanēja tik ikdienišķi, it kā viņš būtu palūdzis nopirkt maizi. Viņš sēdēja pie virtuves galda, ar īkšķi slīdināja telefona ekrānā ziņu plūsmu un pat nepacēla skatienu uz sievu. Uz plīts klusi mutuļoja gaļas buljons, un pa virtuvi izplatījās smarža pēc lauru lapām un melnajiem pipariem. Inese, stāvot pie izlietnes ar līdz pusei notīrītu burkānu rokā, lēnām pagrieza galvu. Pirmajā mirklī viņai šķita, ka ūdens šalkoņas dēļ būs pārklausījusies. Viņa aizgrieza krānu un noslaucīja slapjās rokas rūtainā virtuves dvielī.
– Izņemt naudu? – viņa pārjautāja mierīgi, kaut gan krūtīs jau savilkās ciešs nemiera mezgls. – No kura depozīta, Andri?
Tikai tad vīrs atraisījās no telefona. Viņa sejā parādījās pazīstamā, viegli pārākā izteiksme, ar kādu parasti runā ar bērniem, kas nesaprot pašsaprotamas lietas. Andris atlaidās pret krēsla atzveltni un sakrustoja rokas uz krūtīm.
– No kura tad vēl? No tava uzkrājumu konta. Tu taču zini, man tur nekas daudz nav palicis. Ir uzradušies neparedzēti apstākļi, un vajadzīga steidzama finansiāla palīdzība. Summa nav maza, apmēram astoņi tūkstoši eiro. Es jau parēķināju – ar taviem iekrājumiem pilnīgi pietiks, lai visu nokārtotu ātri un bez liekas vilcināšanās.
Inese pienāca pie galda, klusi atbīdīja krēslu un apsēdās viņam pretī. Astoņi tūkstoši eiro. Tā bija nauda, ko viņa bija krājusi četrus gadus, atsakoties no kārtīga atvaļinājuma, no dārgākām drēbēm un kosmetologa apmeklējumiem. Viņa strādāja par galveno grāmatvedi nelielā ražošanas uzņēmumā, ņēma papildu atskaites uz mājām un vakaros sēdēja pie datora, līdz acis sāka sāpēt. Šie līdzekļi bija paredzēti lielam remontam lauku mājā, ko viņa bija mantojusi no vecākiem. Andris to zināja ļoti labi. Viņi neskaitāmas reizes bija pārrunājuši, kā nomainīs jumtu, ieliks jaunus logus un ierīkos normālu apkuri, lai tur varētu braukt ne tikai vasarā, bet visu gadu.
– Kādi vēl neparedzēti apstākļi? – Inese centās turēt balsi stingru, taču pirksti, ko viņa bija sakļāvusi klēpī, nodevīgi nobālēja.
Andris smagi nopūtās, ar visu savu izskatu rādot, cik ļoti viņu nogurdina šie liekie jautājumi.
– Jurim vajadzīga palīdzība.
Juris bija Andra dēls no pirmās laulības. Pieaudzis, trīsdesmit gadus vecs vīrietis, kurš regulāri mainīja darbavietas, meklēja sevi un ik pa laikam iekūlās neskaidros darījumos. Inese pret padēlu izturējās neitrāli. Viņu dzīvē viņš īpaši nejaucās un parasti parādījās vien svētkos vai tad, kad bija kāda vajadzība.
– Viņam problēmas ar biznesu? – Inese precizēja.
– Var arī tā teikt, – vīrs novērsa skatienu uz loga pusi. – Viņš paņēma aprīkojumu līzingā savai riepu darbnīcai. Lieta neaizgāja. Vieta izrādījās slikta, konkurenti nospieda, klientu nepietika. Īsāk sakot, izveidojās parāds. Un ne vienkārši parāds, bet tādiem cilvēkiem, ar kuriem labāk nestrīdēties. Ja līdz pirmdienai nesamaksās, Jurim draud tiesa, kontu bloķēšana un mašīnas atņemšana. Bet auto viņam ir vajadzīgs, viņš taču tagad piestrādā taksometrā. Es kā tēvs nevaru vienkārši stāvēt malā.
Inese klausījās saraustītajā skaidrojumā, un viņas prātā, kas bija pieradis pie precīziem cipariem, bilancēm un loģiskas kārtības, nekas nelīmējās kopā.
– Pagaidi. Juris paņēma aprīkojumu, bizness izgāzās. Kāpēc tas tagad attiecas uz mums? Un pats galvenais – kāpēc tu runā tā, it kā lēmums jau būtu pieņemts mūsu abu vietā? Mans depozīts ir mūsu lauku mājas jumts un logi.
– Inese, kāds vēl jumts? – Andris pacēla balsi, un tajā ieskanējās aizkaitinājums. – Puisim dzīve brūk kopā! Par kādiem logiem tu vispār runā, ja tuviniekam draud tiesas un piedzinēji? Ar to vasarnīcu var arī pagaidīt. Tava būda pāris gadu laikā nesabruks. Bet šeit ir runa par ģimenes godu.
Vārds “būda”, izmests it kā garāmejot, iegriezās Ineses sirdī sāpīgāk nekā pati prasība atdot naudu.