Taču paziņojumu par mēģinājumu iekļūt īpašumā pret īpašnieces gribu viņiem ir jāpieņem. Pēc tam sekos pārbaude.
Anna īsi pierakstīja sev galvenos punktus: dokumenti, skaļi izteikts atteikums, zvans policijai, iesniegums. Tas nebija atriebības plāns. Tā bija kārtība — tieši tas, ko Jāņa ģimenē nekad nebija īpaši cienījuši.
Nākamajā rītā, 10. jūnijā, Anna ieradās dārzkopības ciematā “Bērzu birzs” pulksten 10.40. Vārtiņi bija aizslēgti ar veco iekšējo aizbīdni. No ārpuses pie tiem joprojām karājās misiņa plāksnīte ar uzrakstu: “Privātīpašums”. Tēvs to bija pieskrūvējis vēl tajā laikā, kad nodeva māju Annai. Agrāk viņai šķita, ka tāda plāksne parastai vasarnīcu vietai izskatās pārāk skarbi. Tagad šie vārdi viņai likās kā normāla slēdzene — tikai bez metāla.
Mājā viss atradās savās vietās. Uz verandas gulēja dārza cimdi, mazajā istabā bija tukši plaukti, bet instrumentu skapis stāvēja aizvērts. Anna apzināti izgāja cauri visām telpām un uzfilmēja īsu video. Ne jau skaistumam. Drošībai — gadījumam, ja vēlāk pēkšņi parādītos svešas mantas un sāktos runas: “Mēs taču te jau dzīvojām.”
Pulksten 12.07 piezvanīja Skaidrīte.
— Anna, ko tu vispār dari? — vīramāte iesāka bez jebkāda sveiciena. — Inese visu nakti ir uz nerviem. Bērni prasa, kāpēc tante Anna ir tik skopa.
— Tāpēc, ka tante Anna neatdod savu māju svešam pārvākšanās pasākumam.
— Svešam? Tā ir tava vīra māsa!
— Tieši tā. Vīra māsa, nevis īpašniece.
Klausulē atskanēja skaļa, neapmierināta nopūta.
— Aizslēpies aiz papīriem. Cilvēcīgāk vajag dzīvot. Inesei tagad ir smags laiks, Andris meklē darbu, bērni vasarā nīkst pilsētā. Bet tu viena pati sēdi mājā ar deviņiem simtiem kvadrātmetru zemes.
— Skaidrīt, ja jums tik ļoti žēl Ineses, ielaidiet viņu pie sevis.
Otrā galā balss uzreiz kļuva asāka.
— Man nav vietas.
— Jums ir brīva istaba.
— Man remonts. Un vispār esmu gados, man troksnis neder.
— Tātad pie jums troksnis nav pieļaujams, bet pie manis ir?
Skaidrīte uzreiz neatbildēja. Pēc brīža viņa ierunājās klusāk, taču vēl niknāk:
— Nenoved Jāni līdz galam. Vīrietis tādas lietas ilgi nepacieš. Paliksi viena ar savu pili un tad atcerēsies, kā pati atgrūdi ģimeni.
— Ja ģimene sākas ar svešu atslēgu un krāvējiem, tad man tāda ģimene nav vajadzīga.
Anna pārtrauca sarunu pirmā.
Pulksten 13.20 pie vārtiņiem apstājās balts kravas busiņš. Aiz tā piebrauca Ineses sudrabainais krosovers. No automašīnas izkāpa Andris darba vestē, uzreiz atvēra kravas nodalījumu un uzsauca krāvējiem, lai nestāv uz vietas. Iekšā bija sakrautas kastes, maisi, izjaukta bērnu gulta un liela plastmasas kaste ar uzrakstu “Virtuve”.
Inese izkāpa pēdējā. Viņai mugurā bija koša jaka, bet pie rokas šūpojās sarkans piekariņš ar atslēgu. Viņa pārlaida skatienu mājai tā, it kā pārbaudītu, vai viņas numurs ir pienācīgi sagatavots.
— Nu? — viņa skaļi uzsauca Annai. — Ver vaļā. Krāvējiem maksā par stundām.
Anna stāvēja uz lieveņa ar telefonu rokā.
— Griežiet mašīnu apkārt. Es nepiekrītu jūsu ievākšanai.
— Nesāc bērnu priekšā, — Inese pamāja uz Riharda un Elīnas pusi. — Mēs dzīvokli jau esam atbrīvojuši. Jānis teica, ka viss ir sarunāts.
— Jānim nav tiesību rīkoties ar manu māju.
Andris pienāca pie vārtiņiem un smīnot iesaucās:
— Kundzīt, mēs mantas izkrausim, un tad jūs mierīgi parunāsiet. Ko jūs cilvēkus velti turat?
— Jūs neko neizkrausiet.
— Un ko tad tu izdarīsi? — Inese pacēla atslēgu. — Mums ir piekļuve.
Viņa iebāza atslēgu slēdzenē. Anna neskrēja klāt, neķēra viņu aiz rokas un nesāka strīdēties ar Andri. Viņa tikai ieslēdza telefonā ierakstu un skaidri, pietiekami skaļi, lai visi dzirdētu, pateica:
— Inese Kalniņa, es, Anna Bērziņa, šīs mājas un zemesgabala īpašniece, aizliedzu jums, jūsu vīram un krāvējiem ieiet manā teritorijā un ienest mantas. Atļauju šeit dzīvot es neesmu devusi.
Inese paraustīja atslēgu. Slēdzene noklikšķēja, taču vārtiņi neatvērās — no iekšpuses tos turēja aizbīdnis. Andris uzreiz pieliecās pie žoga, it kā meklētu spraugu, pa kuru varētu aizsniegt aizbīdni ar roku.
— Neaiztieciet žogu, — Anna mierīgi noteica un sastādīja dežūrdaļas numuru. — Es zvanu no dārzkopības ciemata “Bērzu birzs”. Zemesgabals un māja pieder man. Cilvēki ar svešu atslēgu mēģina iekļūt teritorijā un ienest mantas, lai gan es esmu atteikusies viņus ielaist. Dokumenti ir pie manis.
Ineses smaids pēkšņi pazuda.
— Tu nopietni zvani?
— Jā.
— Jāni! — viņa iekliedzās ceļa virzienā, lai gan Jānis vēl nebija ieradies. — Paskaties, līdz kam tava sieva ir nonākusi!
Krāvēji atkāpās no busiņa. Viens no viņiem pateica Andrim, ka ģimenes konfliktos viņi nejauksies. Andris aizkaitināti aizcirta kravas nodalījuma durvis, tomēr no vārtiņiem neatkāpās.
Jānis atbrauca pēc desmit minūtēm kopā ar Skaidrīti. Vīramāte no mašīnas izkāpa pirmā un uzreiz devās pie Annas, pat nepaskatīdamās uz kastēm.
— Tu uz savējiem policiju sauc? — viņa nošņāca. — Kauns pa visu ciemu.