— Es izsaucu policiju tāpēc, ka kāds mēģina iebraukt manā īpašumā.
— Neuzdrošinies tā runāt par Inesi, — Skaidrīte iešņācās. — Viņa ir ar bērniem.
— Bērni nedod tiesības ieņemt svešas istabas, — Anna atbildēja mierīgi.
Jānis pienāca tuvāk vārtiņiem. Viņš acīmredzami centās savaldīties un runāt līdzsvaroti, taču balss tik un tā nodeva saspringumu.
— Anna, atver. Bez policijas visu nokārtosim. Inese pārsteidzās, tu arī uzvilkies. Lai pagaidām noliek mantas šķūnī, vakarā apsēdīsimies un izrunāsim.
— Nē.
— Tās taču ir tikai kastes.
— Nē, tas ir ievākšanās sākums. Un tu to ļoti labi saproti.
Inese uzreiz iespraucās sarunā, it kā būtu gaidījusi šo brīdi.
— Protams, ka ievākšanās! Kur tad mums tagad likties? Tu pats teici, ka viņa paburkšķēs un nomierināsies.
Jānis strauji pagrieza galvu pret māsu. Pirmo reizi tajā dienā viņš laikam aptvēra, ka Inese viņu nevis glābj no neērtās situācijas, bet ar katru nākamo frāzi iegrūž vēl dziļāk.
— Es teicu, ka parunāšu ar Annu, — viņš nomurmināja.
— Nav taisnība. Tu pateici: “Atslēga jums būs, brauciet, es visu atrisināšu.”
Anna paskatījās uz vīru. Tagad viņai vairs nekas nebija jāpierāda. Pašu svarīgāko Inese bija izteikusi skaļi pati.
Uz ceļa parādījās policijas automašīna. No tās izkāpa Māris Ozoliņš kopā ar vēl vienu policistu, sasveicinājās un palūdza uzrādīt dokumentus. Anna pasniedza viņam mapi, pasi un izdrukāto saraksti.
Inese nekavējoties sāka runāt skaļā balsī:
— Tas ir ģimenes strīds. Mēs neesam nekādi zagļi. Atbraucām pie brāļa, viņš pats mums atļāva.
Māris Ozoliņš pievērsās Jānim.
— Vai jūs esat šīs mājas vai zemesgabala īpašnieks?
Jānis neatbildēja.
— Nē, — Anna pateica viņa vietā. — Īpašniece esmu es. Te ir izraksts.
Policists pārskatīja dokumentus un tad pagriezās pret Inesi.
— Bez īpašnieces piekrišanas jūs teritorijā neejat un mantas iekšā nenesat. Ja uzskatāt, ka jums ir likumīgas tiesības šeit dzīvot, risiniet to noteiktajā kārtībā. Šobrīd jums ir skaidri pateikts atteikums.
Andris sarauca pieri.
— Bet mums ir atslēga.
— Atslēga pati par sevi neapliecina tiesības dzīvot īpašumā, — mierīgi paskaidroja policists. — Jo īpaši tad, ja īpašniece tam nepārprotami iebilst.
Inese uzliesmoja.
— Tātad mums ar bērniem jāpaliek uz ielas? Viņas skopuma dēļ?
Anna pirmo reizi tajā dienā neatbildēja Inesei. Viņa paskatījās uz vīramāti.
— Skaidrīt, jums taču ir brīva istaba. Jūs taču esat ģimene.
Skaidrīte tūlīt novērsa skatienu.
— Man mājās remonts. Un spiediens. Man troksni nedrīkst.
Inese lēnām pagriezās pret māti.
— Tātad pie tevis nedrīkst, bet šeit drīkst?
— Nesāc, — Skaidrīte aizkaitināti atcirta. — Es vairs neesmu jauna, man vajag mieru.
— Un ko man tagad darīt? — Ineses balss aizlūza dusmās. — Jānis teica, ka viss ir sarunāts!
Jānis stāvēja pie vārtiņiem un skatījās zemē. Viņa “ģimenes galvas” loma bija beigusies tieši tajā brīdī, kad vajadzēja atbildēt par paša dotajiem solījumiem.
Anna izņēma telefonu un atvēra saraksti.
— Es vēlos iesniegt iesniegumu. Te ir Ineses ziņa par pārcelšanos. Te — Jāņa rakstītais, ka viņš nodevis atslēgu. Šodien viņi atbrauca ar mantām, mēģināja atvērt vārtiņus un ienest īpašumu arī pēc tam, kad es to aizliedzu.
Jānis pacēla galvu.
— Tu rādi arī manas ziņas?
— Jā. Jo tu bez manas piekrišanas izdalīji piekļuvi manai mājai.
— Tu esi nostājusies pret ģimeni.
— Nē, Jāni. Tieši jūs nostājāties pret mani.
Māris Ozoliņš pierakstīja paskaidrojumus bez liekiem komentāriem. Un tieši tas visvairāk trāpīja sāpīgajā vietā. Ne Inese, ne Skaidrīte vairs nevarēja sarunu aizvilkt ierastajā “mēs taču savējie” virzienā. Uz papīra nepalika apvainojumi un pārmetumi, bet konkrētas darbības: atslēga, krāvēji, mēģinājums atvērt vārtiņus, īpašnieces atteikums.
Krāvēji pieprasīja samaksu par izbraukumu un dīkstāvi. Andris sākumā mēģināja strīdēties, tomēr ātri saprata, ka neviens par velti kastes atpakaļ nevedīs. Inese vairs nebļāva uz Annu — viņas dusmas tagad gāzās pār Jāni.
— Tu mūs iegāzi! Es cilvēkiem pateicu, ka mēs pārceļamies. Dzīvokli atdevām. Mantas sapakojām. Un ko tagad?
Jānis mēģināja iebilst, ka visu taču varēja nokārtot mierīgi, bet pat Skaidrīte viņam nepievērsa skatienu. Viņai pašai vajadzēja izsprukt no šīs situācijas.
— Inese, uz pāris dienām brauciet pie manis, — viņa negribīgi noteica. — Tikai visas mantas nenesiet iekšā. Man tiešām nav daudz vietas.
Inese īsi, nikni iesmējās.
— Protams. Annas mājā var ar visu gultu, bet pie tevis — “visas mantas nenesiet”.
Anna klusēja. Šai ainai viņas līdzdalība vairs nebija vajadzīga. Radinieki, kuri vēl pirms stundas kā vienota siena spieda viņu piekāpties, tagad savā starpā dalīja neērtības, samaksu par kravas busiņu un svešus solījumus.
Policists atdeva Annai dokumentus.
— Iesniegumu reģistrēsim. Par pārbaudes rezultātiem jūs informēs. Šobrīd viņiem ir izskaidrots: bez jūsu piekrišanas teritorijā ieiet un mantas izkraut nedrīkst.
— Paldies, — Anna klusi sacīja.
Inese to sadzirdēja un asi palūkojās uz viņu.
— Apmierināta? Savējos apkaunoji, bērnus uz ceļa izmeti.
— Nē, Inese.