— Jānis mums jau iedeva atslēgu, tāpēc atver māju un netaisi teātri, — paziņoja Inese. — Rīt mēs ievācamies. Divas istabas būs mums, šķūni Andris paņems instrumentiem, bet tu tur tāpat parādies tikai brīvdienās.
Anna Bērziņa bija ieslēgusi skaļruni. Virtuvē, pie ledusskapja, stāvēja viņas vīrs Jānis un pārāk cītīgi pētīja tā durvis, it kā magnētu no Cēsīm redzētu pirmo reizi mūžā.
— Jānis jums ir iedevis atslēgu no manas mājas? — Anna mierīgi pajautāja.
Inese iesmējās tik skaļi, ka pat Jānim nebija iespējams izlikties, ka viņš to nav dzirdējis.
— No jūsu ģimenes mājas, Anna. Pietiek visu dalīt “manējā” un “tavējā”. Tu esi mana brāļa sieva, nevis kaut kāda sveša sieviete no malas. Mums ir bērni, īres līgums beidzas, un mums kaut kur ir jādzīvo.
— Tad meklējiet dzīvesvietu, — Anna atbildēja. — Manā mājā jūs nepārcelsieties.
Jānis uzreiz pacēla galvu.
— Anna, nesāc. Inese jau neprasa aiz labas dzīves.
— Viņa neprasa. Viņa mani vienkārši noliek fakta priekšā.
— Tāpēc, ka mēs to jau esam izrunājuši, — Inese steidzīgi iestarpināja. — Mamma teica, ka vienai pašai deviņi simti kvadrātmetru zemes ir par šerpu. Māja liela, 96,4 kvadrāti, tev gabals nenokritīs. Elīnai vajag atsevišķu istabu, Rihardam arī vietu, Andris pagalmā ieviesīs kārtību. Vēl paldies pateiksi.
Anna paskatījās uz Jāni. Viņš novērsa skatienu.
Tajā brīdī kļuva skaidrs pats svarīgākais: vīra māsa šo pārcelšanos nebija izdomājusi pēkšņā izmisuma lēkmē. Māja viņai jau bija apsolīta. Bez Annas piekrišanas. Aiz viņas muguras. Ar atslēgu, ar sadalītām istabām un ar šķūni, kuru Andris savās domās, droši vien, sen bija aizņēmis saviem nebeidzamajiem instrumentiem.
— Inese, rīt pie vārtiņiem jūs sagaidīs īpašnieces atteikums, — Anna noteica. — Ja mēģināsiet ienākt, es zvanīšu policijai.
Klausulē uz mirkli iestājās klusums. Tad Inese asi iesmējās.
— Policiju sauksi radiem? Nu gan parādīji īsto seju. Jāni, tu dzirdi savu sievu?
Jānis dzirdēja. Un pirmo reizi šajā vakarā pārstāja izlikties.
— Anna, tu pārspīlē. Viņiem ir bērni.
— Viņiem ir vecāki, darbs, vīrs un pienākums savas problēmas risināt pašiem.
— Tu runā tā, it kā viņi būtu svešinieki.
— Manā mājā viņi arī būtu sveši iemītnieki.
Jānis ar plaukstu uzsita pa galdu. Ne stipri, vairāk skaņas pēc.
— Mēs esam precējušies astoņus gadus. Es arī tur esmu bijis, arī esmu palīdzējis, un man arī ir tiesības izteikties.
— Būt tur ciemos — jā. Rīkoties ar māju tavā vārdā gan tu nevari.
Viņš izslējās, it kā būtu saņēmis pliķi, lai gan Anna bija pateikusi tikai patiesību. Lauku māja dārzkopības kooperatīvā “Bērziņi” viņai tika uzdāvināta ar dāvinājuma līgumu 2019. gada maijā. Gan ēka, gan zemesgabals bija reģistrēti uz Annas vārda. Jānis viņas dzīvē parādījās vēlāk. Sākumā viņš brauca līdzi kā viesis, pēc tam sāka aicināt tur savus draugus, bet vēl vēlāk rezerves atslēgu nodeva mātei “katram gadījumam”. Toreiz Anna nolēma atslēgas dēļ strīdu neuzsākt.
Tagad šis “katrs gadījums” ieradās Ineses, viņas vīra Andra, divu bērnu un pilna mantu busiņa veidolā.
— Tu tiešām gribi sabojāt attiecības kaut kādas dārza mājas dēļ? — Jānis pajautāja.
— Tā nav dārza māja visai jūsu ģimenei. Tā ir mana māja.
— Atkal tavi papīri.
— Jā. Jo vārdos jūs jau visu esat sadalījuši.
Jānis paņēma jaku no krēsla atzveltnes.
— Braucu pie mammas. Kad atdzisīsi, piezvanīsi. Inese rīt tik un tā atbrauks, un tu bērnu priekšā netaisīsi kaunu.
— Kaunu es netaisīšu. Es to fiksēšu.
Durvis aiz viņa aizcirtās. Anna palika virtuvē viena, taču pirmo reizi šajā vakarā viņai kļuva vieglāk. Ne mierīgi — nē. Vienkārši bija skaidrs, ka ar lūgšanos un skaidrošanu te neko izārstēt nevar.
Viņa izņēma no skapja dokumentu mapi: dāvinājuma līgumu, zemesgrāmatas izrakstu, zemesgabala kadastra numuru un mājas maksājumu kvītis. Pēc tam atvēra saraksti. Inese jau bija atsūtījusi jaunu ziņu: “Mēs rītdienai pasūtījām kravas busiņu. Ja sarīkosi histēriju, tas būs uz tavas sirdsapziņas.”
Uzreiz pēc tam pienāca ziņa no Jāņa: “Es viņai iedevu atslēgu. Neliec man kaunēties.”
Anna uztaisīja ekrānuzņēmumus, nosūtīja kopijas sev uz e-pastu un piezvanīja iecirkņa inspektoram Mārim Ozoliņam. Viņa numurs Annai bija saglabājies kopš pagājušā gada gadījuma kooperatīvā, kad kaimiņiem tika uzlauzts šķūnis.
Māris Ozoliņš noklausījās bez liekām emocijām un uzreiz nodalīja ģimenes kliegšanu no faktiem.
— Jūs esat mājas un zemes īpašniece?
— Jā.
— Viņi tur ir deklarēti? Dzīvojuši pastāvīgi? Ir īres līgums vai jūsu rakstiska piekrišana?
— Nē. Nekā tāda nav.
— Tad rīt turiet dokumentus pie sevis. Ja viņi atbrauc un sāk vērt vaļā vārtiņus vai nest mantas iekšā par spīti jūsu atteikumam, zvaniet dežūrdaļai. Negrūstieties, neraujiet nost atslēgas un nestrīdieties ar krāvējiem. Vienkārši skaidri, liecinieku klātbūtnē pasakiet, ka nepiekrītat ne ienākšanai, ne dzīvošanai mājā.
— Viņi noteikti kliegs, ka tas ir ģimenes strīds.
— Lai kliedz. Policija nelemj mantiskus strīdus un nenosaka, kam pienākas īpašums.