— bet jaunus nopirkt tagad nevaru. Vai jūs varētu palīdzēt?
Anna paņēma džinsus un salaboja plīsumu tik rūpīgi, kā sen nebija šuvusi — dūriens pie dūriena, gludi un nemanāmi. Meitene, starodama aiz pateicības, iespieda viņai rokā saburzītu banknoti un vēl šokolādi.
— Paldies jums! Jūs mani tiešām izglābāt!
Vēlāk Anna sēdēja savā mazajā virtuvē, dzēra tēju bez nekā cita, tikai ar to pašu šokolādi, un pēkšņi viņai it kā kaut kas noklikšķēja prātā. Tie bija pirmie nopelnītie eiro pēc ļoti ilgiem gadiem. Ne izlūgti, ne pieprasīti, ne kā pārmetums kādam izrauti, bet saņemti par darbu, kas kādam bija vajadzīgs.
Pamazām sāka nākt arī citi. Pasūtījumi bija niecīgi, bez lielas peļņas: saīsināt bikses, iešūt jaunu rāvējslēdzēju, pieņemt svārkus šaurākus. Vakaros mugura sāpēja tā, ka grūti bija iztaisnoties, acis asaroja no sasprindzinājuma. Tomēr šujmašīnas vienmērīgais tarkšķis viņu savādi nomierināja. Un šajos vakaros Anna pirmo reizi ilgu laiku sāka domāt citādi.
Atmiņā vairs neuzpeldēja tikai aizvainojumi. Viņa pēkšņi atcerējās, kā Ilze bija meklējusi viņai labu ārstu. Kā Jānis reiz stiepa uz piekto stāvu jaunu televizoru, lai mātei būtu ērtāk. Kā abi bija centušies turēties kopā, būt ģimene. Bet viņa? Viņa viņos bija redzējusi galvenokārt naudas maku.
Ķēdīte… Ak Dievs, kā viņa vispār bija spējusi tā rīkoties? Tā taču bija piemiņa par tēvu. Anna to zināja. Zināja un tik un tā aiznesa uz lombardu, tikai tāpēc, lai dažas dienas varētu padzīvot bez raizēm un ar ērtībām.
Pagāja pusgads. Pelēcīgā sestdienas pēcpusdienā Anna stāvēja pie dēla dzīvokļa durvīm un gandrīz nedzirdēja pati savas domas — tik stipri dauzījās sirds. Rokās viņai bija maisiņš.
Viņa piespieda zvana pogu. Tajā pašā mirklī sagribējās pagriezties un aiziet, kamēr vēl neviens nav atvēris. Taču durvju slēdzene noklikšķēja.
Uz sliekšņa parādījās Jānis — kļuvis tievāks, nopietnāks, ar svešu nogurumu sejā.
— Mammu? Kas noticis?
— Labdien, Jāni… Es tikai uz brīdi.
No koridora dziļuma palūkojās Ilze. Ieraugot vīramāti, viņas seja sastinga.
— Es atnesu, — Anna pastiepa maisiņu dēlam. — Ņem.
Jānis ielūkojās iekšā. Tur atradās burciņa ar ērkšķogu ievārījumu un aploksne.
— Kas tas ir?
— Ievārījumu pati izvārīju. Bet aploksnē… tur nav daudz. Es pamazām atdošu. Par ķēdīti.
Ilze pienāca tuvāk.
— Anna Bērziņa, nevajag. Tiešām nevajag.
— Vajag, — Anna atbildēja stingri un pirmo reizi ilgi nenovērsa skatienu no vedeklas. — Es biju lombardā, noskaidroju, cik tā maksāja. Es visu atmaksāšu. Godīgi. Tagad es strādāju. Šuju.
Viņa novilka cimdu. Ilze ieraudzīja viņas plaukstas — nagi īsi, pirksti sadurti, āda raupja un nogurusi. Tās vairs nebija rokas, kas tikai prasīja. Tās bija cilvēka rokas, kurš pats pelna.
— Es… — Annai balss aizlūza. — Es biju muļķe, Ilzīt. Piedod man. Ne jau naudas dēļ. Piedod, ka es pati aizmirsu būt cilvēks. Man likās, ka mani vienkārši pienākas mīlēt. Bet izrādās, mīlestība ir jāsargā.
Viņa pagriezās prom, cenšoties noslēpt acīs sakāpušās asaras.
— Mammu, pagaidi.
Jānis satvēra viņu aiz mēteļa piedurknes.
— Kur tu iesi? Mums tikko tējkanna uzvārījās.
Ilze klusējot paņēma maisiņu no vīra rokām. Izvilka burciņu, pacēla pret gaismu un paskatījās uz dzidro, zaļgani mirdzošo ievārījumu.
— Ērkšķogu? — viņa klusi pajautāja.
— Jā. Smaragda. Tādu Jānis bērnībā visvairāk mīlēja.
— Nāciet iekšā, Anna Bērziņa. Tikai novelciet kurpes, es grīdu tikko izmazgāju.
Viņi sēdēja virtuvē un dzēra tēju. Ķēdīti, protams, vairs nebija iespējams atgūt. Taču tajā brīdī, vērojot, kā dēls ziež uz baltmaizes viņas vārīto ievārījumu, Anna saprata: kaut ko citu — daudz svarīgāku — viņiem tomēr laikam bija izdevies izglābt. Pašā pēdējā brīdī.