Ilze pēc tam veselu nedēļu nespēja rimties. Viņa bija pārliecināta, ka ķēdīte kaut kur pazudusi pašas neuzmanības dēļ. Bet tu… tu sēdēji viņai blakus, glāstīji pa plecu un mierināji. Teici: nekas, bērniņ, tā jau tikai manta, galvenais, lai cilvēks vesels.
— Es gribēju to atpirkt! — Anna Bērziņa pēkšņi izkliedza, saprazdama, ka atkāpties vairs nav kur. — Man toreiz ļoti vajadzēja naudu! Ar zobiem sākās problēmas, un es uz bezmaksas kabinetu neiešu! Es būtu visu atdevusi atpakaļ!
— Par to naudu tu nopirki ceļazīmi uz sanatoriju, mammu, — Jānis noteica klusi. — Es redzēju biļetes.
— Un tad? — viņa, aizstāvēdamās, pacēla balsi vēl augstāk. — Jā, nopirku! Es esmu māte, esmu pelnījusi atpūsties! Jums to rotaslietu tāpat netrūkst, no vienas ķēdītes nabagāki nekļūtu! Liela lieta — kaut kāds priekšmets!
— Tā bija piemiņa no tēva, — Ilze izdvesa tik tikko dzirdami. — Mēs viņa aiziešanu pārdzīvojām ļoti smagi.
Jānis raudzījās uz māti tā, it kā viņa acu priekšā stāvētu nepazīstama sieviete.
— Ej prom, — viņš sacīja.
— Tu mani dzen ārā? Savu miesīgu māti? Viena nieka metāla gabala dēļ?
— Ne jau tā dēļ. Melu dēļ. Un tāpēc, ka tu mūs nemīli, mammu. Tu mūs tikai izmanto.
— Nu tad dzīvojiet paši! — Anna Bērziņa paķēra somu, steigā pat netrāpot rokās siksnās. — Dzīvojiet, kā gribat! Knapinieties vieni! Vēl paši pie manis atskriesiet, kad dzīve piespiedīs!
Viņa izskrēja no kāpņu telpas un aizcirta durvis tā, ka stikli nodrebēja. Uz ielas Anna ar trīcošiem pirkstiem mēģināja izsaukt taksometru, taču lietotne rādīja, ka kontā nepietiek līdzekļu. Nācās doties līdz autobusam. Vējš sita sejā kā ar slapju dvieli, bet galvā neatlaidīgi dunēja viena doma: viņi vēl nožēlos. Noteikti nožēlos.
Taču viņi nenožēloja. Un arī nezvanīja.
Pirmo mēnesi Anna turējās uz tīrām dusmām. Pensijas pārpalikumu viņa tērēja kūkām, kā izaicinājumu staigāja gar viņu māju ar augstu paceltu zodu un izlikās, ka viss ir lieliski.
Pēc tam nauda beidzās. Pilnīgi.
Ledusskapis kļuva tukšs. Anna ar nepatīkamu pārsteigumu atklāja, ka siers, ko agrāk pirka nedomājot, maksā gandrīz nepieklājīgi dārgi, bet komunālie maksājumi aprij pusi pensijas. Nācās ņemt pašus lētākos makaronus un vistas kaulu komplektus zupai.
Dzīvoklī iestājās klusums. Kādreiz viņu kaitināja vedeklas zvani, bet tagad telefons klusēja dienām ilgi. Vienīgi uzmācīgas reklāmas piedāvāja aizdevumus.
— Jums ir apstiprināts… — klausulē mundri skanēja sveša balss.
— Ejiet ratā! — Anna uzkliedza un nometa klausuli, bet pēc minūtes jau sēdēja virtuvē un raudāja.
Trešajā mēnesī viņai salūza ziemas zābaku slēdzis. Darbnīcā nosauktā cena lika viņai gandrīz saļimt.
— Tur taču darbs uz piecām minūtēm! — viņa sašuta.
— Tad labojiet pati, — meistars īgni nomurmināja.
Mājās Anna uzkāpa pie antresola un izvilka vecu čemodānu. Tajā gulēja šujmašīna — smaga, izturīga, uzticama. Kādreiz, kad Jānis vēl bija mazs, viņa ar šūšanu apgādāja vai visu pagalmu.
Anna ievēra diegu adatā. Rokas, kas sen bija atradušas no darba, trīcēja. Ar zābaku viņa noņēmās visu vakaru, sadūra pirkstus, salauza divas adatas, tomēr slēdzi beigu beigās salaboja.
Nākamajā rītā, pārkāpusi pāri kaunam, viņa pie kāpņu telpas pielika zīmīti: “Apģērbu labošana. Lēti. 15. dzīvoklis.”
Pirmā atnāca kaimiņiene — jauna studente no augšējā stāva.
— Anna tante, man saplīsa džinsi, — viņa iesāka nedroši.