Izvēle esot vienkārša: vai nu viņa apstājas, vai arī organisms vienkārši sabruks. Trīsdesmit pieci gadi, bet veselība jau turējās tikai uz spītības un tabletēm.
Anna Bērziņa saknieba lūpas. Žēl jau it kā bija, tomēr pašas aizvainojums viņai šķita daudz svarīgāks.
— Ak, tikai nevajag izdomāt, — viņa nicīgi noteica. — Redz, slikti palicis. Mēs deviņdesmitajos bez naudas bērnus audzinājām, un nekas, dzīvi palikām. Tu vienkārši esi izlaidusies, Ilze. Mans dēls tevi pārāk lutinājis.
— Mēs tagad dzīvosim no vienas algas, — Ilze runāja klusi, nenovēršot skatienu no galda. — Būs jānogriež viss liekais. Arī palīdzība jums. Jums taču ir pensija.
— Pensija! — Anna Bērziņa sašutusi atmeta rokas. — Ko par to var nopirkt? Maizi un pienu? Es esmu pieradusi dzīvot kā cilvēks! Man vajag vitamīnus, man vajag procedūras! Galu galā, es esmu māte! Man ir tiesības!
Virtuvē ienāca Jānis. Mājas biksēs, neskūts, ar nogurušām acīm. Viņš neko neteica, tikai nostājās aiz sievas muguras un uzlika plaukstas viņai uz pleciem.
— Mamm, nesāc.
— Es nesāku, es cenšos viņu vest pie prāta! — Anna Bērziņa pagriezās pret dēlu. — Jāni, pasaki taču tu viņai kaut ko! Viņa izdomājusi pasēdēt mājās, bet māti lai met malā?
— Mamm, naudas nav.
— Kā nav? Tu taču strādā!
— Mēs sedzam parādus, kas radušies Ilzes ārstēšanās dēļ. Un… — viņš smagi ievilka elpu. — Mēs vairs nevaram maksāt par tavām iegribām. Tā nav palīdzība, mamm. Tā ir uzturēšana.
— Uzturēšana? — Annai Bērziņai seja sāka degt. — Ak tu nepateicīgais! Es tev visu dzīvi atdevu! Pat vēlreiz neapprecējos, lai tev mājās neievestu patēvu! Un tagad tu man pārmet maizes kumosu?
— Nauda, ko mēs tev devām, aizgāja taksometriem, restorāniem un jaunām somām, — Ilze klusi sacīja. — Kamēr es pati staigāju vecās drēbēs.
— Neskaiti manu naudu! — vīramāte iekliedzās. — Tā bija mana nauda!
— Tā bija mana nauda, Anna Bērziņa. Nauda, ko es nopelnīju, saujām rijot nervu zāles.
— Atdod karti! — Anna Bērziņa pielēca kājās. — Lai arī tukša, tā ir mana manta! Es pati izlemšu, ko ar to darīt!
Viņa pastiepa roku. Ilze lēnām izņēma plastikāta karti no kabatas un brīdi pagrozīja to pirkstos.
— Atdod manu karti, es pie tās esmu pieradusi! — vīramāte kliedza arvien skaļāk.
Ilze pacēla acis. Tajās vairs nebija ne padevības, ne bailīgas piekāpšanās.
— Nē.
— Ko?! Jāni, tu dzirdi? Viņa piesavinās manu karti!
Jānis paspēra soli tuvāk galdam. Taču tā vietā, lai kaut ko skaidrotu, viņš klusējot nolika mātei priekšā lombarda kvīti.
Dzeltenīgā lapiņa noslīdēja uz vaskadrānas starp viņiem. Anna Bērziņa sastinga. Skatiens aizķērās aiz pazīstamām rindām: zelta ķēdīte, 15 grami. Nodevējs: A. Bērziņa.
Istabā pēkšņi kļuva smagi kluss.
— No kurienes… — viņa aizsmakusi izdvesa.
— Atradu, — dēla balss skanēja tukši. — Pirms trim mēnešiem. Tu palūdzi, lai tavā somā pameklēju vasarnīcas atslēgas. Atceries? Tad es arī uzgāju šo.
Anna Bērziņa atkāpās soli atpakaļ.
— Jāni, es… es varu paskaidrot…
— Tā diena, kad Ilzei pazuda ķēdīte. Viņas tēva dāvana. Tu toreiz biji pie mums ciemos un palīdzēji pārskatīt mantas skapī.