Bankomāts ar asu, nepatīkamu pīkstienu izspļāva karti. Tur, kur parasti parādījās uzaicinājums paņemt naudu, ekrānā dega sarkans paziņojums: darījums noraidīts.
Anna Bērziņa samirkšķināja acis. Viņa pielaboja kažokādas cepuri, kas pēkšņi šķita smaga un neciešami karsta. Kļūda. Noteikti kaut kāda kļūda. Šodien taču bija sešpadsmitais — diena, kad vedekla parasti pārskaitīja viņai naudu. Ilze to sauca par palīdzību, bet Anna jau sen bija pārliecināta, ka tā ir pelnīta samaksa par to, ka viņa izaudzinājusi tādu dēlu kā Jānis.
Viņa vēlreiz iebīdīja karti bankomātā. Pirksti ādas cimdos slīdēja pāri pogām.
Līdzekļu kontā nepietika.
Aiz muguras kāds nepacietīgi nopūtās.
— Kundze, jūs ilgi? Te tomēr rinda.
Anna Bērziņa strauji pagriezās un ar bargu skatienu nomērīja puisi kapucē.
— Pacietību! Aparāts niķojas.
Viņa atkāpās pie veikala skatloga un izvilka telefonu. Savienojuma signāli skanēja, taču neviens neatbildēja. Ne Ilze, ne Jānis.
— Nu pagaidiet tikai, — viņa nošņāca, jūtot, kā aizvainojums sāk vārīties krūtīs. — Es jums parādīšu, ko nozīmē būt nesasniedzamiem. Man šodien pieraksts uz manikīru, bet jūs visu izjaucat?
Līdz dēla dzīvoklim viņa tika četrdesmit minūtēs. Taksometrā, iztērējot pēdējo skaidro naudu, Anna visu ceļu sevi uzkurināja. Viņa jau iztēlojās, kā ienāks iekšā un pateiks visu, ko domā. Kā Ilze taisnosies, bet Jānis vainīgi novērsīs skatienu. Droši vien aizmirsuši. Jauni cilvēki, vējš galvā. Nekas, viņa atgādinās.
Durvis atvēra Ilze.
Anna Bērziņa ievilka pilnas krūtis gaisa, lai sāktu runāt paceltā balsī, taču pēkšņi apklusa. Vedekla izskatījās briesmīgi. Parasti kārtīgā un sakoptā Ilze stāvēja vīra vecajā T kreklā, mati bija pavirši savākti nekārtīgā mezglā, seja iekritusi un bāla — pat skatīties bija smagi.
— Jūs? — viņas balss čīkstēja kā neeļļota eņģe. — Piezvanīt nemēģinājāt?
— Es zvanīju! — Anna Bērziņa apņēmīgi pārkāpa slieksni un ar plecu pastūma vedeklu malā. Degunā iesitās nevis ierastā svaigas kafijas smarža, bet zāļu un sastāvējuša gaisa smārds. — Jūs mani ignorējat. Abi divi. Kas te notiek? Kāpēc karte ir tukša? Es veikalā paliku muļķes lomā!
— Nāciet uz virtuvi, — Ilze aizvēra durvis, pat nepaskatoties uz vīramāti. — Jānis tūlīt iznāks.
Virtuvē valdīja juceklis. Uz galda stāvēja kaudze nemazgātu krūžu, kaut kādi papīri un medikamentu iepakojumi. Anna Bērziņa nepatikā notrausa drupačas no krēsla un apsēdās, pat neatpogājot mēteli.
— Es gaidu. Starp citu, man šodien bija plāni.
Ilze smagi nosēdās uz taburetes pretī. Viņa izskatījās pavisam iztukšota.
— Pārskaitījumu vairs nebūs, Anna Bērziņa.
— Ko? — vīramāte nervozi iesmējās. — Tas ir joks? Nav smieklīgi.
— Es aizgāju no darba. Pirms nedēļas.
— Aizgāji? No tādas vietas? Tu prātu esi zaudējusi? Jums ir hipotekārais kredīts, bērns drīz sāks skolu! Jānim tagad vienam jāraujas?
— Jānis to zina. Mēs tā nolēmām abi. Ārsts pateica savu.