— Un es gribu, lai viņai līdzās būtu vīrs, — Inese asi pārtrauca dēlu. — Lai mani mazbērni augtu ģimenē, kur tēvs nav tikai vārds dokumentos. Tu pat nenojaut, Jāni, ko nozīmē vienai pašai vilkt visu dzīvi. Es tevi tā izaudzināju.
— Tas nav tas pats! — Jānis neizturēja un pacēla balsi. — Tu…
— Nevis es, bet tu esi izspļauts sava tēva atveids! — viņa nocirta. — Vienīgi viņš dzēra, bet tu skrien pie citām sievietēm. Taču būtība nemainās: tikai aizbēgt no pienākumiem. Tev esot smagi? Un Annai, tavuprāt, ir viegli? Trīs mazi bērni uz viņas pleciem, bez normālas palīdzības. Vai kādreiz esi mēģinājis viņai patiešām atvieglot dzīvi? Iedot naudu mājai, bērniem, nevis iztērēt to kādai glītai sejiņai?
Jānis apklusa. Pleci viņam noslīga, skatiens ieurbās grīdā.
— Es esmu noguris, mammu. Vienkārši vairs nevaru.
— Tev nepatīk sieva, kura ir pārgurusi līdz spēku izsīkumam? Protams, droši vien pati vainīga, vai ne? Nevajadzēja taču dzemdēt tev trīs bērnus. Tu viņai kādreiz mīlestībā zvērēji, vai atceries? Ja nebūtu saistījusies ar tevi, viņa tagad varbūt gulētu kaut kur pie jūras un sauļotos, nevis vecā halātā, ar neķemmētiem matiem, mazgātu bērniem dibenus un stāvētu pie plīts, kamēr tu izklaidējies ar to…
Jānis apsēdās uz kāpņu pakāpiena un aizsedza seju ar plaukstām.
— Es nezinu, ko lai daru.
Toties Inese zināja ļoti labi. Viņa jau skaidri redzēja, kā viss var beigties: Anna iesniegs šķiršanos, savāks bērnus un aizbrauks pie vecākiem uz citu pilsētu. Jānis, kamēr tiks kārtoti dzīvokļa jautājumi, atvilksies atpakaļ pie mātes. Un tad? Vedīs šurp šādas sievietes — tukšas, mantkārīgas, pieradušas dzīvot uz sveša rēķina?
— Es gan zinu, — viņa teica stingri. — Tu dzīvosi kopā ar sievu, kamēr bērni izaugs. Nepatīk? Ciet. Pats izvēlējies. Pirms kāzām es tev simts reižu jautāju, vai saproti, ko dari, vai esi gatavs ģimenei. Tagad palīdzēsi Annai, nodarbosies ar bērniem un beidzot sāksi uzvesties kā pieaudzis vīrietis. Mana vaina, ka savulaik nepievērsu tavai audzināšanai pietiekami daudz uzmanības. Nu tad tagad pievērsīšu. Šajās brīvdienās paņem bērnus un brauciet pie manis. Aiziesim uz zoodārzu. Anna lai beidzot atpūšas.
— Tu nopietni? — Jānis apjuka. — Viņi taču vēl mazi!
— Ak tiešām? — Inese ironiski pacēla uzacis. — Nekas, tu esi tāds pats vecāks kā viņa. Un vēl šodien atdosi sievai bankas karti.
— Mammu, nē! — viņš saspringa. — Tu nedrīksti man komandēt! Es neesmu mazs bērns!
— Neesi mazs? Anna sev pat jaunu apakšveļu nevar nopirkt, bet tu citai sievietei īrē dzīvokli? Nekas, pasēdēsi bez liekas naudas. Tad arī šādas svešu vīru cienītājas pašas atkāpsies. Un, ja neklausīsi, tu mani pazīsti. Es panākšu, ka no tevis novērsīsies visi. Vajadzēs — arī darbā tevi apkaunošu. Palīdzēšu pazaudēt to, ar ko tu tik ļoti lepojies.
Viņi vēl kādu pusstundu sēdēja kāpņu telpā. Runāja tikai Inese. Jānis klusēja, reizēm vien smagi nopūzdamies. Beigās viņš klusi, gandrīz bērnišķīgi pajautāja:
— Mammu… tu tiešām mani pieskatīsi, lai es vairs nekrāptu?
— Tiešām, — Inese atbildēja bez minstināšanās. — Es negribu, lai mani mazbērni aug nepilnā ģimenē. Ar to tev pietiek?
Pēc gada
Inese sēdēja dēla virtuvē. Istabā bērni skraidīja un priecājās par atnestajām rotaļlietām. Anna šūpoja jaunāko mazuli, bet Jānis pie izlietnes mizāja kartupeļus.
— Nu, stāstiet, kādi plāni Jaunajam gadam? — Inese apvaicājās.
— Paliksim mājās, — Jānis mierīgi noteica. — Jaunais gads tomēr ir ģimenes svētki.
Viņi apsprieda svētku galdu, bērnu dāvanas un to, cikos labāk likt mazos gulēt. Pēc tam saruna nemanāmi aizslīdēja pie jaunā veikala, kas bija atvēries netālu no viņu mājas. Parastas ģimenes sarunas. Varbūt garlaicīgas, toties tik vajadzīgas.
Inese pasmaidīja. Viņa zināja, ka Jānis vairs nebrauc pie tās sievietes. Viņš biežāk bija mājās, palīdzēja Annai un iesaistījās bērnu dzīvē. Anna, saņēmusi gan atbalstu, gan piekļuvi ģimenes naudai, bija it kā atplaukusi. Reizēm viņa pat nolīga auklīti, lai pāris stundas atvilktu elpu.
Mājās beidzot bija ienācis miers. Un Inese bija pateicīga sev par to, ka toreiz nepaklusēja.