Negaidot, kamēr viņa pati sevi sāks mierināt ar minējumiem, Inese nolēma pārbaudīt visu uzreiz.
Viņa sagaidīja, līdz Jānim beidzas darba diena, un bez steigas devās uz norādīto adresi. Pie mājas durvīm viņa iekļuva kopā ar kādu sievieti, kura Inesi nopētīja ar neuzticīgu skatienu. Ceturtajā stāvā viņa apstājās pie četrdesmit trešā dzīvokļa. Vispirms piespieda zvana pogu, bet pēc mirkļa, vairs nespēdama savaldīties, ar kāju nikni sāka dauzīt pa durvīm.
— Taisi vaļā! Es zinu, ka tu esi tur!
Protams, ka zināja. Jāņa automašīna stāvēja turpat pagalmā, un ar to pietika. Durvis atvērās. Uz sliekšņa parādījās Jānis — sejā apjukums, acīs bailes.
— Mammu? Tu… kā tu…
Inese klusēja un tikai skatījās uz viņu. Aiz dēla pleca bija redzama jauna sieviete. Pavisam jauniņa, ap divdesmit diviem gadiem, ne vairāk. Pilnīgas lūpas, šaurs viduklis, gari mati gandrīz līdz gurniem. Mugurā īss halātiņš, kas tik tikko aizsedza augšstilbus. Nu, sapņu sieviete, ko lai saka.
Meitene samulsusi pasmaidīja un pat nosarka.
— Labdien. Jūs pie kā?
Jānis kļuva sarkans līdz ausīm un ar grūtībām izdvesa:
— Tā ir mana mamma.
Smaids no meitenes sejas pazuda vienā mirklī.
— Ā…
Inese netaisījās kavēt laiku ar pieklājības frāzēm. Viņa satvēra Jāni aiz krekla apkakles, pagrieza un ar spēku izstūma kāpņutelpā. Dēls pat nemēģināja pretoties — bija pārāk apstulbis.
— Mammu, nu pagaidīsim…
— Klusē!
Viņa paķēra viņa apavus un aizmeta tos viņam mugurā. Tad pagriezās pret jauno sievieti. Tai sejā jau bija skaidri lasāmas šausmas.
— Tagad klausies uzmanīgi, skaistulīt. Viņam ir sieva. Un trīs bērni. Vecākajam ir septiņi gadi, jaunākajam — tikai pusgads. Tu to zināji?
Meitene atkāpās, piespiedās pie sienas un izskatījās tā, it kā gribētu tajā pazust.
— Es… viņš teica, ka šķirsies…
— Jānis daudz ko prot teikt. Bet tu, kad līdi viņam gultā, ar kuru vietu domāji? Ko?
— Mammu, pietiek! — Jānis iekliedzās no kāpņu laukumiņa, vienlaikus mēģinot ievilkt kājās kurpes.
— Aizver muti! — Inese pat nepagriezās pret dēlu. Viņa pienāca meitenei pavisam tuvu. — Es tevi brīdinu, bērniņ. Pat ja viņš šodien aizietu no sievas un paliktu pie tevis, man tas neko nemainītu. Es tevi negribētu pazīt. Manās acīs tu būtu tukša vieta. Uz kāzām es nenāktu, tavus bērnus neatzītu, pāri slieksnim nelaistu. Nolādētu, saprati? Ja vēlreiz viņam pietuvosies, es tevi ar skābi apliešu. Pasēdēšu cietumā — nekas briesmīgs.
Meitene jau raudāja. Asaras ritēja pār vaigiem, viņa šņukstēja kā nobijies kucēns. Taču Inesē nepakustējās ne kripatiņa žēluma.
— Ja tu viņam vēl kaut reizi piezvanīsi vai viņš atkal atbrauks pie tevis, vaino pati sevi. Kur tu lien? Vīrietim ir trīs bērni. Tev dzīvē par maz nepatikšanu? Es tev tās sagādāšu.
Viņa strauji pagriezās, satvēra Jāni aiz pleca un gandrīz aiz skausta vilka lejup pa kāpnēm. Inese smagi elpoja, jo dusmas bija pārņēmušas visu ķermeni. Nonākusi līdz otrajam stāvam, viņa apsēdās uz palodzes. Jānis palika stāvam viņas priekšā kā skolnieks, kuru pieķēruši nedarbā.
— Tagad klausies mani ļoti uzmanīgi. Ja tu vēl reizi šeit parādīsies, pats būsi vainīgs. Sakārto attiecības ar sievu, nevis skraidi pakaļ svešām brunčiem. Saprati?
— Mammu, es tā vairs nevaru, — Jānis klusi sacīja, novēršot skatienu. — Es Annu jau sen nemīlu. Mums vairs nekā nav. Nekādas kaisles. Mēs dzīvojam kā kaimiņi. Viņa tikai gatavo ēst, ņemas ar bērniem un tīra māju. Bet es arī kaut ko gribu.