Trīs mēneši — tik ilgi Inese viņu pie sevis nebija redzējusi, un viņa patiesi nesaprata, par ko Anna runā. Taču viņa nebija naiva. Vienā mirklī galvā salikās cita, daudz nepatīkamāka aina, un no tās viņai sametās nelabi.
Jā, jo briesmīgāki meli, jo vieglāk cilvēks tiem notic. Bet Anna taču nemeloja. Viņa stāstīja savu patiesību. Acīmredzot Jānis viņai bija gadiem licis klausīties pasakas par mātes slimībām. Tikai Inese acumirklī saprata, kur patiesībā tajos brīžos atrodas viņas “gādīgais” dēls. Par laimi, vedekla līdz tam vēl nebija aizdomājusies.
— Anna, — Inese ierunājās klusi, ļoti uzmanīgi izvēloties katru vārdu, lai nejauši nepasacītu ko lieku. — Piedod, ka viss tā sanācis. Es tiešām biju aizmirsusi, ka viņam ir sieva, bērni, sava māja. Es jau biju pie ārstiem, draudzene palīdzēja nokārtot pārbaudes. Drīz būšu pavisam uz kājām. Ej, paguli. Es tikmēr palikšu pie bērniem.
Anna pacēla uz viņu asaru pietūkušās acis.
— Tiešām?
— Protams. Tev vajag atpūsties. Zvēru pie pēdējās veselības druskas — Jānis pie manis vairs nebrauks. Viņš sēdēs mājās. Pie tevis.
Anna vēlreiz nošņukstēja un aizgāja uz guļamistabu. Inese tikmēr pievērsās mazbērniem, kuri jau bija pamodušies. Viņa mierināja vienu, apsedza otru, padeva ūdeni, bet pašai krūtīs lēnām cēlās auksts, smags niknums. Diemžēl viņa pārāk labi zināja, kas sagaida Annu. Viņa pati tam bija gājusi cauri, kad Jānim bija tikai divi gadi. Pēc tam ilgi, ļoti ilgi nebija spējusi nevienam uzticēties un pati vien klusībā laizīja savas brūces.
No dzīvokļa Inese izgāja vēlu vakarā. Jāņa mājās joprojām nebija — viņš, kā izrādījās, “aizkavējies darbā”. Viņa smagi nopūtās un piezvanīja dēlam.
— Jāni, kur tu esi?
— Darbā. Kas noticis?
— Interesanti. Šodien tad neesi pie savas gandrīz mirstošās mātes?
Klausulē iestājās ilgs klusums. Pēc brīža dēls apjucis izdvesa:
— Mamm…
— Es jautāju — kur tu esi?
— Darbā.
— Tiešām esi pārliecināts?
— Mamm, ne tagad, labi?
— Jāni, tu savai sievai stāsti, ka brauc pie manis. Ka es teju esmu uz nāves gultas. Vai nevēlies man kaut ko paskaidrot?
— Mamm, tas nav tā, kā tu domā.
— Tūlīt pat uz mājām, — Inese asi uzrūca un pārtrauca sarunu.
Visu svētdienu viņa nodzīvoja kā uz adatām. Dēls nezvanīja, un arī viņai nebija ne mazākās vēlēšanās ar viņu runāt. Pirmdien ap pusdienlaiku Inese devās uz Jāņa biroju. Pie ieejas — apsardze, metāla detektors, reģistratūras lete. Cilvēki skraidīja šurpu turpu, un viss vairāk atgādināja skudrupūzni, nevis darba vietu. Inese nesteidzīgi pienāca pie letes.
— Labdien. Vai jūs pazīstat Jāni Ozoliņu?
Apsargs uzmeta viņai vienaldzīgu skatienu.
— Pazīstu. Un?
Inese izņēma no somiņas lielāku banknoti un veikli nolika to uz letes, aizsedzot ar plaukstu.
— Paklausieties, — viņa teica gandrīz čukstus. — Man jāzina, ar ko viņam šeit ir romāns. Es esmu viņa māte, un es ļoti labi saprotu, kas notiek. Man žēl mazbērnu.
Apsargs paskatījās uz naudu, tad uz Inesi. Nopūtās, un viņa pat nepaspēja pamirkšķināt, kad banknote jau bija pazudusi.
— Tas jau nav nekāds lielais noslēpums, tā ka neko briesmīgu es neizdaru. Viņš te pinas ar Lauru no grāmatvedības. Jauniņa, nesen pieņemta darbā. Visur viņu vadā, pat dzīvokli noīrējis. Adresi varu datubāzē paskatīties.
Pēc desmit minūtēm Inese jau stāvēja uz ielas, cieši sažņaugusi plaukstā lapiņu ar adresi. Iekšā viss vārījās, lai gan, patiesību sakot, kaut ko tādu viņa bija gaidījusi. Klasika. Atlika tikai noskaidrot, vai dēlam pietiks nekaunības arī šovakar “braukt pie slimās mātes”, vai tomēr pēkšņi uzradīsies kāda ieilgusi sapulce.