Inese sestdienas pēcpusdienā ieradās pie vedeklas bez iepriekšēja brīdinājuma. Viņa zināja, ka mazbērni apslimuši, tomēr pēdējā laikā Anna palīdzību vairs nelūdza. Sak, pati tikšu galā. Pati jau pati, bet Inese arī bija māte un ļoti labi saprata, cik smagi ir vienai tikt galā ar trim bērniem. Turklāt Annas vecāki dzīvoja citā pilsētā un ikdienā līdzās nebija.
Tāpēc, nolēmusi mazliet pārkāpt pieklājības robežas, Inese vienkārši atbrauca. Tiklīdz Anna atvēra durvis, Inesei kļuva skaidrs — viņa nebija kļūdījusies. Vedekla izskatījās pavisam novārgusi: zem acīm tumši loki, mati steigā savākti nekārtīgā astē, uz krekla pleķis no bērnu biezeņa.
— Sveika. Kā bērniem?
Anna pāris reizes samirkšķināja acis kā apdullusi pūce un nogurušā balsī atbildēja:
— Kārlis aizmiga, temperatūra tikko nokritās. Ilzi man izdevās nomierināt, viņa skatās multenes. Māris vēl guļ, visu nakti mocījās ar drudzi.
— Labi, tad darīsim tā. Es pieskatīšu bērnus, bet tu ej paguli, — Inese jau sāka teikt, taču Anna pēkšņi viņu asi pārtrauca.
— Nevajag, Ineses kundze. Lūdzu, apsēdieties. Man ar jums ir jāparunā.
Inese saspringa. Vedeklas balss skanēja tā, ka pār rokām pārskrēja aukstas skudriņas, un kaut kur pie sirds nepatīkami iesmeldzās.
— Runā.
— Ineses kundze, es jūs patiešām cienu. Jūs man vienmēr esat palīdzējusi, vienmēr bijusi līdzās, bet… — Anna apklusa, it kā vārdi iesprūstu kaklā. — Bet es vairs tā nevaru. Man ir apnicis klusēt, man vienkārši vairs nav spēka. Jūsu dēļ mēs ar vīru drīz izšķirsimies.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Tieši to arī gribu teikt, — Jāņa sieva izsaucās, vairs nespēdama savaldīties. — Jūs nepārtraukti saucat Jāni pie sevis. Viņš brauc pie jums gandrīz katru dienu. Te jums sirds dur, te spiediens uzlec, te galva griežas. Viņš pamet visu — darbu, bērnus, mani — un skrien pie jums. Pat šodien, sestdienā, viņš ir darbā, jo jūsu dēļ nepaspēja pabeigt atskaiti! Es saprotu, jūs esat viena, viņš ir jūsu vienīgais bērns. Bet jūs taču neesat nekāda sirmgalve, Ineses kundze. Jums ir piecdesmit četri gadi. Un kāpēc jūs tagad atbraucāt? Palīdzēsiet man stundu, bet pēc tam nedēļu gulēsiet kā salauzta? Un tad vēl viņam pārmetat, ka veselība jums sabojājusies tāpēc, ka mums palīdzat!
Inese pavēra muti, taču Anna jau bija iekarsusi, un apstādināt viņu vairs nebija iespējams.
— Ļaujiet man pabeigt. Jānis arī ir noguris. Jūs atsakāties saukt ārstu! Pat tad, kad jums it kā kājas vairs neklausa, jūs neatļaujat izsaukt neatliekamo palīdzību! Man līdz kaklam ir šī nemitīgā spēlēšana uz veselības rēķina!
Inesei kļuva grūti elpot. Viņa pēkšņi saprata, ka vedekla viņu uzskata gandrīz par briesmoni.
— Anna, es…
— Pietiek, — sievietes acīs sariesās asaras, tomēr viņa nikni uzsita ar dūri pa galdu. — Mums ir trīs bērni, es esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Man vajag vīru, man! Bet jūs viņu vienkārši turat sev klāt, izmantojot savu veselību. Jūs neesat slima, jūs tikai negribat atlaist dēlu ne soli no sevis. Mēs ar viņu vairs neguļam kopā, normāli nerunājam, viņš atnāk mājās tikai paēst un pēc tam atkal aizskrien pie jums. Bērniem temperatūra, bet viņš ir pie jums! Kāpēc jūs vispār atbraucāt? Jānis neceļ klausuli, un jūs nolēmāt pārbaudīt, vai jūsu vergs nav aizbēdzis?
Inese sēdēja bāla kā kaļķēta siena. Viņai uz mēles jau bija vārdi: “Es viņu nekad neesmu saukusi un nekad neesmu sūdzējusies par veselību. Es esmu vesela kā rutks. Un vispār, Jānis pie manis sen nav rādījies.”