Pēc nedēļas pienāca ziņa no Jāņa: “Mamma gribētu ar tevi satikties. Viņa esot gatava atvainoties.”
Anna rūgti pasmaidīja. Gatava atvainoties? Pēc visa, kas bija noticis?
“Ne,” viņa atbildēja īsi.
Atbilde sekoja gandrīz uzreiz: “Tu izjauc mūsu ģimeni!”
“Ne, Jāni. Tavu ģimeni izjauca tava māte. Bet mūsējā, šķiet, nekad pa īstam nemaz nav bijusi.”
Anna nolika telefonu malā un paņēma mērlenti. Vajadzēja izmērīt istabu, lai pasūtītu mēbeles. Savas mēbeles. Savam dzīvoklim. Savai jaunajai dzīvei.
Nākamajā dienā darbā pārmaiņas pamanīja gandrīz visi. Anna vairs neizskatījās kā cilvēks, kurš gadiem nav kārtīgi gulējis. Viņas sejā bija parādījies vieglums. Viņa smaidīja, jokoja un ar patiesu aizrautību runāja par gaidāmo mācību gadu.
— Tu izskaties tā, it kā būtu kļuvusi par vairākiem gadiem jaunāka, — noteica direktores vietniece Elīna Kalniņa. — Kas ir noticis?
— Es pārvācos uz jaunu dzīvokli, — Anna atbildēja ar smaidu.
— Un tavs vīrs? — kāda kolēģe pajautāja piesardzīgā balsī.
— Mans vīrs palika pie savas mammas, — Anna mierīgi sacīja.
Elīna Kalniņa saprotoši pamāja. Viņa pati savulaik bija izgājusi cauri šķiršanās sāpēm un zināja, cik grūti ir noturēties kājās, kad dzīve pēkšņi sašķīst gabalos.
— Ja tev vajadzēs palīdzību, pasaki, — viņa klusi piebilda.
— Paldies, — Anna atbildēja, un viņai patiešām kļuva silti ap sirdi.
Trīs gadu laikā kopā ar Jāni viņa gandrīz bija pazaudējusi saikni ar draugiem un kolēģiem. Ilzei Ozoliņai nepatika, ja viņu dzīvē parādījās “sveši cilvēki”. Katrs zvans, katra tikšanās un pat nevainīga saruna bija kļuvusi par iemeslu aizdomām un pārmetumiem.
Tajā pašā vakarā Anna satikās ar savu draudzeni Inesi. Viņas apsēdās nelielā kafejnīcā pie loga, pasūtīja kafiju, un Anna beidzot izstāstīja visu, kas bija noticis pēdējās dienās.
— Ak Dievs… — Inese klausījās ar ieplestām acīm. — Viņi tiešām domāja, ka tu vienkārši atdosi dzīvokli kā dāvanu?
— Tieši tā. Ilze Ozoliņa bija pārliecināta, ka es neuzdrošināšos atteikt.
— Bet Jānis? Viņš tiešām nesaprot, cik tas viss ir absurdi?
Anna skumji pasmaidīja.
— Viņš ir audzis ar pārliecību, ka mamma vienmēr zina labāk. Par visu. Un vai to vispār var mainīt… es nezinu.
Inese pastiepās pāri galdam un satvēra viņas roku.
— Paklausies, varbūt tā pat ir labāk. Iedomājies, kas būtu noticis, ja jums būtu bērni. Ilze Ozoliņa arī viņus būtu mēģinājusi pakļaut sev.
Anna sastinga. Par to viņa līdz šim nebija domājusi. Taču draudzenei bija taisnība. Kāda māte viņa spētu būt mājās, kur katrs viņas solis tiktu vērots, vērtēts un labots?
— Jā, — Anna pēc brīža klusi sacīja. — Varbūt tas tiešām ir labākais, kas varēja notikt.
Pagāja mēnesis. Anna iekārtoja dzīvokli, nopirka aizkarus, salika grāmatplauktus un izvēlējās nelielu dīvānu, kurā vakaros varēja ieritināties ar tējas krūzi. Un tad viņa pieņēma vēl vienu lēmumu — paņēma kaķi. Mīkstu, rudspalvainu runci, kuru nosauca par Barsiku. Par tādu kaķi viņa bija sapņojusi jau sen, taču Ilze Ozoliņa nekad nebūtu pieļāvusi “spalvas visā mājā” un “lieku netīrību”.
Dzīve lēnām nostājās savās sliedēs.
Jānis rakstīja reti. Reizēm lūdza satikties. Reizēm pārmeta viņai egoismu. Citreiz sūdzējās, ka viņa māte esot pavisam sabrukusi. Anna atbildēja īsi, mierīgi un bez liekām emocijām. Viņa vairs neļāva sevi ievilkt garās sarunās, kurās beigās atkal būtu vainīga tikai viņa.
Kādā vakarā pie durvīm atskanēja zvans. Anna atvēra — un uz mirkli sastinga. Uz sliekšņa stāvēja Ilze Ozoliņa. Viena pati. Bez Jāņa.
— Vai drīkstu ienākt? — viņa pajautāja neparasti klusi.
Anna atkāpās sānis. Ilze ienāca dzīvoklī un lēni pārlaida skatienu apkārt.
— Te ir jauki.
— Paldies, — Anna neatbildēja ar aicinājumu apsēsties. — Kāpēc jūs atnācāt?
Ilze dziļi ievilka elpu.
— Es gribu parunāt. Jānis… viņš ir ļoti sliktā stāvoklī. Gandrīz neēd, slikti guļ.
— Man žēl, — Anna noteica sausi.
— Nē, tev nav žēl! — Ilze asi izmeta, bet tūlīt pat saknieba lūpas un savaldījās. — Piedod. Es neatnācu strīdēties.
— Tad kāpēc?
Uz brīdi iestājās klusums. Tad Ilze nolaida skatienu.
— Zini, es visu mūžu biju pārliecināta, ka rīkojos pareizi. Izaudzināju dēlu, izveidoju mājas, visu turēju kopā. Un tad parādījies tu. Jauna, patstāvīga, ar savu viedokli. Un es… es nobijos.
Anna pārsteigta paskatījās uz viņu.
— Jā, nobijos, — Ilze turpināja. — Man šķita, ka tu man atņemsi dēlu. Ka es palikšu viena. Tāpēc sāku cīnīties. Tikai tagad saprotu, ka necīnījos ar tevi. Es cīnījos ar savām bailēm.
— Un tagad? — Anna pajautāja pavisam klusi.
— Tagad mans dēls ir nelaimīgs. Tu arī esi cietusi. Un es… es beidzot sapratu, ko esmu izdarījusi.
Anna klusēja. Šādu sarunu viņa nebija gaidījusi.
— Es neprasu, lai tu tūlīt atgrieztos, — Ilze steidzīgi piebilda. — Es tikai lūdzu… dod viņam iespēju. Viņš tevi mīl. Neveikli, savā veidā, bet mīl.
— Un jūs? — Anna palūkojās viņai tieši acīs. — Vai jūs spēsiet viņu palaist? Ļaut viņam pašam dzīvot savu dzīvi?
Ilze nolieca galvu.
— Es mēģināšu. Es zvēru, es tiešām mēģināšu.
Kad viņa aizgāja, Anna vēl ilgi sēdēja tumsā. Barsiks uzlēca viņai klēpī, saritinājās kamolā un sāka murrāt. Anna glāstīja viņa silto, mīksto kažoku un domāja.
Vai cilvēki tiešām mainās? Vai Jānis varētu atkal kļūt par to vīrieti, kuru viņa reiz iemīlēja? Vai Ilze Ozoliņa patiešām spētu atkāpties malā un vairs nevadīt visu pēc sava prāta?
Atbildes viņai nebija. Taču vienu Anna zināja pilnīgi skaidri: viņa nekad vairs neļaus sev atņemt pašcieņu. Nekad neatdos savu dzīvokli, savu neatkarību un tiesības būt pašai.
Bet Jānis… to parādīs laiks. Ja viņš patiešām viņu mīl, viņš to pierādīs. Ne ar īsziņām, solījumiem vai skaistiem vārdiem, bet ar rīcību. Un tad varbūt — tikai varbūt — viņiem vēl varētu būt iespēja izveidot īstu ģimeni. Bez kontroles, bez manipulācijām, bez prasības kādam atteikties no sevis.
Anna ieslēdza gaismu un devās uz virtuvi gatavot vakariņas. Barsiks priecīgi aizskrēja viņai pakaļ, skaļi ņaudēdams.
Dzīve turpinājās. Viņas dzīve. Viņas dzīvoklī. Pēc viņas pašas noteikumiem.
Un tas bija brīnišķīgi.