— Taču kārtīgā ģimenē īpašums pienākas vīram! — Sandra, joprojām aizvainota, pacēla balsi.
— Kārtīgā ģimenē cilvēki viens otru ciena, — Anna atbildēja auksti. — Tur nesarīko uzbrukumu tikai tāpēc, ka kādam sagribējies svešu naudu vai īpašumu.
— Uzbrukumu? — Ilze Ozoliņa atkal teatrāli pielika roku pie krūtīm. — Jāni, tu dzirdēji? Viņa mani apvaino… Ak, man paliek slikti!
Šoreiz Anna vairs neuzķērās uz šo izrādi. Viņa bija redzējusi to pārāk bieži.
— Pietiek. Man ir līdz kaklam. Trīs gadus esmu pacietusi jūsu mājienus, asaras pēc pasūtījuma, pārmetumus un mēģinājumus noteikt, kā man jādzīvo. Bet savu dzīvokli es nevienam neatdošu.
— Tad vācies prom! — Jānis iekliedzās. — Vācies ārā no manas mājas!
— Tavas mājas? — Annas lūpās parādījās rūgts smaids. — Šo dzīvokli mēs īrējam kopā, un īri maksājam uz pusēm. Bet zini ko? Labi. Es tiešām iešu. Uz savu dzīvokli.
Viņa pagriezās un devās uz guļamistabu krāmēt mantas. Aiz muguras vēl skanēja Ilzes Ozoliņas spalgā balss, Sandras lūgšanās un Jāņa draudi, taču Anna vairs neklausījās. Lēmums viņā bija nobriedis līdz galam.
Pēc divām stundām viņa stāvēja pie durvīm ar koferi rokā. Jānis nostājās priekšā, aizšķērsojot ceļu.
— Tu nopietni? Viena nolādēta dzīvokļa dēļ tu izpostīsi ģimeni?
— Tas nav tikai par dzīvokli, Jāni, — Anna nogurusi sacīja. — Tas ir par cieņu. Par to, ka man ir tiesības būt cilvēkam, nevis tavas mātes ēnai.
— Ko tu vispār saproti no ģimenes? — Ilze Ozoliņa nošņāca. — Tukša vieta! Trīs gadi laulībā, bet bērna kā nav, tā nav!
Šie vārdi trāpīja īpaši sāpīgi. Anna zināja, ka viņiem ar bērniņu nav izdevies, viņi jau bija gājuši pie ārstiem, taisījuši pārbaudes. Bet izmantot to kā ieroci — tas bija zemiski.
— Visu labu, Ilze Ozoliņa, — Anna atvēra durvis. — Jāni, ja kādreiz vēlēsies runāt kā pieaudzis cilvēks, mans numurs tev ir zināms.
Jaunais dzīvoklis viņu sagaidīja ar klusumu un svaigas krāsas smaržu. Tas bija neliels vienistabas mājoklis, tomēr tas piederēja viņai. Anna nolika koferi priekšnamā un piegāja pie loga. Aiz stikla pavērās mierīgs pagalms ar bērnu rotaļu laukumu.
Telefons gandrīz nepārtraukti vibrēja. Zvanīja Jānis, pēc tam Ilze Ozoliņa, tad pat Sandra. Visi centās viņu sazvanīt. Anna ieslēdza klusuma režīmu un apgūlās uz jaunā dīvāna, ko tajā pašā dienā bija atveduši.
Viņa domāja par pēdējiem trim gadiem. Par to, kā nemanāmi bija sākusi pazaudēt sevi, cenšoties izpatikt vīramātes prasībām. Par to, kā Jānis no mīloša vīra pamazām bija pārvērties par paklausīgu mammas dēliņu. Un par to, ka mīlestība nav attaisnojums tam, lai ļautu sevi pazemot.
No rīta viņu pamodināja durvju zvans. Anna uzmeta mugurā halātu un paskatījās pa actiņu. Aiz durvīm stāvēja Jānis — saburzīts, neizgulējies, ar apsārtušām acīm.
— Anna, lūdzu, atver, — viņa balss skanēja nogurusi un gandrīz lūdzoša. — Parunāsim.
Anna atslēdza durvis.
— Nāc iekšā.
Jānis ienāca un ar skatienu pārlaida nelielo telpu.
— Te ir labi. Tā… mājīgi.
— Paldies, — Anna devās uz virtuves pusi. — Tēju dzersi?
— Jā, — viņš apsēdās pie galda. — Anna, mums vajag visu izrunāt. Mamma teica…
— Stop, — Anna viņu pārtrauca. — Ja tu esi atnācis nodot savas mātes vēstījumu, vari uzreiz iet prom.
— Nē, es… — Jānis samulsa. — Es pats gribu runāt. Vienkārši mamma uztraucas. Viņa ir pieradusi, ka viss notiek pēc viņas kārtības.
— Un tu arī esi pie tā pieradis, — Anna piebilda, lejot krūzēs tēju.
— Varbūt, — Jānis negaidīti godīgi pamāja. — Bet tas taču nav iemesls sagraut ģimeni.
— Vai tas, kas starp mums bija, tavā izpratnē bija ģimene? — Anna apsēdās viņam pretī. — Tava māte noteica visu mūsu dzīvi. Ko man vilkt mugurā, ko gatavot, kā uzvesties, kā domāt. Un tu katru reizi nostājies viņas pusē.
— Viņa ir mana māte, — Jānis nolaida acis. — Es nevaru viņai pagriezt muguru.
— Bet es biju tava sieva. Vai vismaz man tā šķita. Un tu ne reizi patiesi nenostājies man blakus.
Jānis klusēdams grozīja krūzi rokās. Tad pacēla skatienu.
— Piedod. Es laikam tiešām nesapratu, cik smagi tev ir. Mamma vienmēr prata visu pasniegt tā, it kā viņai būtu taisnība.
— Tu viņu mīli, un viņa ir tava māte. Tas ir saprotami, — Anna nopūtās. — Bet, kad vīrietis apprecas, viņš izveido jaunu ģimeni. Un tai ir jābūt pirmajā vietā.
— Tu gribi šķirties? — Jānis klusi pajautāja.
Anna ilgi neatbildēja. Viņa joprojām viņu mīlēja. To Jāni, kuru bija satikusi pirms četriem gadiem. Bet tas cilvēks, šķiet, jau sen bija pazudis.
— Es gribu dzīvot atsevišķi, — viņa beidzot sacīja. — Man vajag laiku padomāt. Un tev arī. Izdomā, kas tev patiesībā ir svarīgāks — māte vai sieva.
— Tas nav godīgi. Tu man liec izvēlēties!
— Vai godīgi bija prasīt, lai es pārrakstu tev savu dzīvokli? — Anna nogrozīja galvu. — Jāni, es esmu nogurusi cīnīties par vietu tavā dzīvē. Nogurusi pierādīt, ka arī man ir tiesības uz savu viedokli.
Jānis piecēlās.
— Skaidrs. Ceru, ka būsi laimīga savā mazajā dzīvoklītī. Viena pati.
— Un es ceru, ka tu kādreiz kļūsi par pieaugušu vīrieti, nevis paliksi mūžīgais mammas mīlulītis, — Anna mierīgi atbildēja.
Kad durvis aiz Jāņa aizvērās, Anna neraudāja. Viņa piegāja pie loga un plaši to atvēra. Istabā ieplūda svaigs pavasara gaiss. Pagalmā smējās bērni.
Anna pasmaidīja. Jā, sāpēja. Jā, iespējams, viss beigsies ar šķiršanos. Tomēr pirmo reizi trīs gadu laikā viņa jutās brīva. Brīva no kontroles, no pazemojumiem, no nemitīgas vajadzības aizstāvēties.
Telefons atkal iezvanījās. Ekrānā parādījās vārds: “Ilze Ozoliņa”. Anna pārtrauca zvanu un nobloķēja numuru. Pēc tam to pašu izdarīja arī ar Sandras numuru.
Pie Jāņa kontakta viņa apstājās. Kaut kur dziļi vēl glabājās cerība, ka viņš reiz spēs mainīties. Taču ar katru dienu šī cerība kļuva arvien blāvāka.
Pagāja nedēļa.