— Tava nauda! — vīramāte nicīgi nošņācās. — Un kurš tevi šos trīs gadus uzturēja? Kurš gādāja, lai tev būtu ko vilkt mugurā? Mans dēls!
Tie bija klaji meli. Anna strādāja par skolotāju un pelnīja ne mazāk par Jāni. Rēķinus viņi vienmēr dalīja uz pusēm, pirkumus plānoja kopā, un arī mājas izdevumi nekad nebija gulējuši tikai uz viņa pleciem. Taču ar Ilzi strīdēties nebija jēgas. Viņas pasaulē par patiesību kļuva tikai tas, ko viņa pati bija nolēmusi uzskatīt par patiesu.
— Mammai ir taisnība, — Jānis beidzot ierunājās, it kā visu šo laiku būtu tikai gaidījis īsto brīdi. — Es par tevi rūpējos, bet tu man tā atmaksā.
— Jāni, mēs abi strādājam, abi liekam naudu kopīgajiem tēriņiem, — Anna centās runāt mierīgi. — Un šī summa bija mantojums no manas vecmāmiņas. Tai nav nekāda sakara ar mūsu ikdienas budžetu.
— Ir gan! — Ilze Ozoliņa spalgā balsī iekliedzās. — Normālā ģimenē nepastāv nekāds “mans” un “tavs”!
Anna vairs nespēja noklusēt.
— Tad kāpēc vasarnīca ir tikai uz jūsu vārda? — viņa pajautāja, skatīdamās vīramātei acīs. — Un kāpēc Jāņa mašīna ir reģistrēta tikai uz viņu?
Uz mirkli Ilze samulsa. Viņas sejā nozibēja apjukums, bet tas pazuda tik ātri, it kā tā nekad nebūtu bijis.
— Tas ir pavisam kas cits! — viņa asi atcirta. — Vīrietim ir jābūt īpašumam. Bet sievietei… sievietei jāprot uzticēties savam vīram!
— Es Jānim uzticos, — Anna lēni pagriezās pret vīru. — Taču uzticēšanās nenozīmē, ka man viņam jāatdod viss, kas man pieder.
— Tu esi egoiste! — Jānis uzsprāga. — Tu domā tikai par sevi!
Šie vārdi trāpīja Annai kā pļauka. Egoiste? Viņa, kura trīs gadus bija pacietusi Ilzes dzēlīgos komentārus, gatavojusi visiem vakariņas, mazgājusi, tīrījusi un klusējusi, lai tikai mājās nebūtu kārtējā strīda? Viņa, kura gandrīz katru nedēļas nogali vadāja Ilzi pa veikaliem un pie ārstiem?
Anna dziļi ievilka elpu.
— Ziniet ko? Man pietiek, — viņa sacīja un piecēlās. — Parunāsim rīt.
— Tu nekur neiesi! — Ilze arī pielēca kājās. — Mēs to atrisināsim tagad! Jāni, pasaki viņai kaut ko!
— Anna, apsēdies, — Jānis pavēlošā tonī noteica. — Mamma vēl nav pabeigusi.
Taču Anna nepakustējās uz krēsla pusi. Viņa stāvēja istabas vidū un vēroja abus cilvēkus, kuri bija pārliecināti, ka viņiem ir tiesības lemt par viņas dzīvi, naudu un izvēlēm.
— Nē, — viņa klusi, bet stingri atbildēja. — Es eju gulēt. Ja jums vēl kaut kas jāapspriež, dariet to bez manis.
Viņa pagriezās un devās uz guļamistabu, atstājot Jāni un viņa māti viesistabā apstulbušus. Aiz muguras vēl skanēja Ilzes sašutuma pilnie saucieni, taču Anna vairs neatskatījās.
Guļamistabā viņa aizslēdza durvis un atspiedās pret tām ar muguru. Sirds dauzījās tā, it kā gribētu izlauzties no krūtīm. Anna saprata, ka tikko ir pārkāpusi kādu neredzamu robežu. Viņa bija pārkāpusi ģimenes nerakstītos likumus, kuros vīramātes vārds skaitījās likums, bet vedeklai pienācās klusēt un paklausīt.
Telefons kabatā ievibrējās. Ziņa no draudzenes Ineses: “Nu, nopirki dzīvokli? Apsveicu!”
Anna skumji pasmaidīja. Jā, nopirka. Tikai par kādu cenu?
Nākamās dienas mājās bija smagas. Gaisā karājās saspringums, kuru varēja gandrīz sataustīt. Jānis demonstratīvi ar viņu nerunāja, bet Ilze Ozoliņa pie katras izdevības skaļi nopūtās un ķērās pie sirds, it kā Anna ar savu rīcību būtu viņu novedusi līdz nāves slieksnim. Anna šo auksto boikotu pacieta klusējot. Viņa labi zināja — jebkurš mēģinājums izlīgt tikai iedos iemeslu jaunam skandālam.
Piektdienas vakarā, kad Anna pēc darba atgriezās mājās, viņu gaidīja pārsteigums. Viesistabā sēdēja ne tikai Jānis un viņa māte. Tur bija arī Jāņa tante Sandra Ozoliņa, Ilzes māsa.
— Beidzot ieradās! — Ilze tūlīt pat iesaucās. — Sandra, paskaties uz viņu! Šī kundzīte atsakās uzticēties manam dēlam!
Sandra lēni nopētīja Annu no galvas līdz kājām.
— Jā, es jau dzirdēju, kas te notiek, — viņa sacīja nosodošā balsī. — Ļoti neglīti, Anna. Ļoti. Mūsu ģimenē tādas lietas nav pieņemtas.
— Jūsu ģimenē nav pieņemts, ka sievietei var piederēt pašai savs īpašums? — Anna mierīgi pajautāja.
— Nesagrozi vārdus! — Ilze nikni nomurmināja. — Runa ir par uzticēšanos! Par ģimenes vērtībām!
— Tieši tā, — Sandra piebalsoja. — Kad mana meita apprecējās, viņa visu pārrakstīja uz vīra vārda. Dzīvokli, mašīnu. Un viņi dzīvo laimīgi!
Anna šo stāstu zināja. Sandras meita pēc diviem gadiem izšķīrās un palika bez nekā. Tomēr skaļi to pateikt nebija jēgas — šajā istabā fakti nevienu neinteresēja.
— Anna, apsēdies, — Jānis ar roku norādīja uz krēslu. — Tante Sandra speciāli atbrauca, lai ar tevi parunātu.
— Par ko tieši? — Anna palika stāvam. — Dzīvoklis jau ir nopirkts un reģistrēts uz mana vārda.
— Tieši par to arī runa! — Ilze triumfējoši izvilka no mapes vairākas lapas. — Jānis ir atradis risinājumu. Tu vari noformēt dzīvokli kā dāvinājumu. Līgums jau ir sagatavots, tev tikai jāparaksta.
Anna dažas sekundes skatījās uz papīriem un nespēja noticēt dzirdētajam. Viņi nopietni domāja, ka viņa vienkārši atdos dzīvokli, kuru bija nopirkusi par vecmāmiņas atstāto naudu?
— Nē, — viņa īsi atbildēja.
— Kā — nē?! — Sandra sašutumā iesaucās. — Kas tu vispār tāda esi, lai tā runātu? Ilze tevi pieņēma ģimenē, bet tu…
— Bet es ko? — Anna viņu pārtrauca. — Es strādāju, pelnu, uzturu māju kārtībā. Esmu Jānim laba sieva. Taču tas nenozīmē, ka man jāatdod viss, kas man pieder.
— Tieši to arī nozīmē! — Ilze iekliedzās. — Tev jāciena savs vīrs! Tev viņam jāuzticas!
— Es viņu cienu un uzticos viņam, — Anna juta, kā dusmas viņā ceļas arvien augstāk. — Bet cieņa nenozīmē, ka man pašai vairs nav nekādu tiesību.
— Kā tu uzdrošinies tā runāt! — Ilze pielēca kājās. — Jāni, tu dzirdi, ko viņa saka?
— Anna, pietiek, — arī Jānis piecēlās. — Tu uzvedies nenormāli. Paraksti, un šis cirks beidzot beigsies.
Anna rūgti iesmējās.
— Es uzvedos nenormāli? Jūs te esat sarīkojuši ģimenes sapulci, lai atņemtu man dzīvokli!
— Neviens tev neko neatņem! — Sandra sašutusi iesaucās.