6. posms. Tukšums, kas nesniedz gandarījumu
Pārvākšanās notika mēneša pēdējā dienā.
Nesēji pa vienai iznesa kastes, dīvānu, Maijas riteni, virtuves krēslus un veļasmašīnu, ko viņi savulaik bija pirkuši par savu naudu. Vecajā dzīvoklī palika tikai kailas sienas, svešs, novecojis skapis, plīts un sastāvējies putekļu aromāts.
Baiba ieradās pēc atslēgām.
Viņa pārkāpa slieksni, apstājās un apjuka.
— Kur ir ledusskapis? — viņa pajautāja.
— Mūsu. Paņēmām līdzi.
— Un veļasmašīna?
— Arī mūsu.
— Bet dīvāns viesistabā?
— To nopirkām mēs.
Baiba iegāja istabā. Telpa izskatījās gandrīz pilnīgi tukša. Uz grīdas bija palikuši gaišāki laukumi vietās, kur agrāk stāvēja mēbeles. Inese pēkšņi ieraudzīja šo dzīvokli tādu, kāds tas bija pirms viņiem: nevis mājas, bet vienkārši platība ar sienām.
— Jūs ko, visu izvācāt? — Baibas balss pēkšņi kļuva asa.
Jānis noguruši noteica:
— Mammu, mēs paņēmām tikai to, kas pieder mums.
— Un kā te tagad lai dzīvo?
Inese pacēla skatienu uz viņu.
— Jūs taču gribējāt pati ar dzīvokli rīkoties.
Baibas seja kļuva bāla.
— Es domāju, ka jūs atstāsiet vismaz pašu vajadzīgāko.
— Mēs atstājām visu, kas ir jūsu.
Liene, kas bija atbraukusi kopā ar māti, ielūkojās virtuvē un sarauca degunu.
— Mammu, es te nedzīvošu. Te taču nav nekā.
Baiba strauji pagriezās pret meitu.
— Un ko tu biji iedomājusies?
— Nu… ka viņi atstās mēbeles. Un remonts arī būs normāls. Man taču ateljē jāver vaļā, nevis te jākrāso sienas un jālabo viss pēc kārtas.
Jānis klusi iesmējās. Ne ļauni. Drīzāk rūgti.
— Lūk, visa palīdzība ģimenei.
Inese nolika atslēgas uz palodzes.
— Mēs dzīvokli atbrīvojām, kā jūs prasījāt.
7. posms. Jaunas durvis
Jaunais dzīvoklis viņus sagaidīja ar svaigas krāsas smaržu un svešu putekļu piegaršu, taču Maija laimīga skraidīja no vienas istabas uz otru.
— Šī būs mana? Tiešām mana?
— Tava, — Jānis atbildēja. — Tikai tapetes izvēlēsimies kopā.
Inese apsēdās uz kastes virtuves vidū un pēkšņi sāka raudāt. Ne jau bēdu dēļ. Vienkārši spriedze, kas bija krājusies mēnešiem, beidzot atrada ceļu laukā. Jānis apsēdās viņai blakus un aplika roku ap pleciem.
— Mēs esam mājās, — viņš klusi sacīja.
— Ar hipotekāro kredītu uz divdesmit gadiem.
— Toties bez ultimātiem.
Viņi vienlaikus smējās un raudāja.
Pirmās nedēļas nebija vieglas. Gulēja uz matrača, ēda, šķīvjus noliekot uz kastēm, ilgi meklēja sāli, strīdējās par aizkaru krāsu. Tomēr katru vakaru Inese aizslēdza durvis ar savu atslēgu un juta mieru, kāds sen nebija piedzīvots.
Baiba sākumā nezvanīja vispār. Pēc kāda laika viņa tomēr piezvanīja Jānim.
— Dzīvoklī ir auksti. Logi jāmaina.
— Mammu, mēs savulaik nomainījām logus guļamistabā un bērnistabā. Par savu naudu. Virtuvē un otrā istabā tu toreiz pati teici, ka vēl ir labi.
— Tātad jums vajadzēja izdarīt visu līdz galam!
— Nē.
Šis īsais “nē” Jānim bija kļuvis par jaunu vārdu. Grūtu, bet ļoti vajadzīgu.
Baiba nometa klausuli.
8. posms. Ateljē bez svešas naudas
Pēc diviem mēnešiem Liene tomēr atvēra savu ateljē. Nevis redzamā vietā pie tirgus, kā bija sapņojusi, bet mazā stūrītī pie ķīmiskās tīrītavas. Naudu viņai iedeva māte: izņēma daļu iekrājumu, pārdeva nelaiķa vīra veco mašīnu un vēl aizņēmās no kaimiņienes.
Pirmajā mēnesī Liene ģimenes čatā sūtīja izkārtnes fotogrāfijas un klientu pateicības. Otrajā mēnesī viņa jau sūdzējās par nomas maksu. Trešajā — par cilvēkiem, kuri gribot “lēti un uzreiz”. Ceturtajā — par nodokļiem, kas, izrādījās, “pēkšņi esot milzīgi”.
Inese neko nekomentēja.
Kādu dienu Jānis viņai parādīja ziņu no mātes:
“Ja jūs toreiz būtu iedevuši tos sešus tūkstošus eiro, Liene varētu normāli ieskrieties. Tagad viņai jāmokās.”
Inese rūgti pasmaidīja.
— Tātad vainīgi tik un tā esam mēs.
— Protams, — Jānis atteica. — Mēs taču neapmaksājām sapni bez biznesa plāna.
Viņš uzrakstīja mātei:
“Mammu, mēs novēlam Lienei veiksmi, bet mūsu naudu vairs neapspriedīsim.”
Atbilde pienāca gandrīz uzreiz:
“Tu esi kļuvis svešs.”
Jānis ilgi skatījās ekrānā. Tad izdzēsa ziņu.
— Sāp? — Inese klusi pajautāja.
— Jā. Bet agrāk sāpēja vairāk, kad es centos būt labs visiem, izņemot jūs.
Viņa paņēma viņu aiz rokas.