Tajā pašā vakarā Maija atnesa zīmējumu. Uz lapas bija attēlota viņu jaunā māja, logā — trīs mazas figūriņas, bet apakšā ar šķībiem burtiem rakstīts: “Šeit mūs ārā nedzen.”
Inese ilgi skatījās uz papīru, tad uzmanīgi ielika to mapē, kur glabājās dzīvokļa dokumenti.
9. posms. Tukšais dzīvoklis gaida īrniekus
Baiba mēģināja izīrēt veco dzīvokli.
Taču bez mēbelēm, ar nepabeigtu remontu un nolietotu virtuvi tas nevienu īsti nepārliecināja. Cilvēki nāca, apskatījās, pārmija dažus pieklājīgus vārdus un aizgāja. Kāds jauns vīrietis reiz pateica pavisam tieši:
— Par tādu cenu te vismaz ledusskapim vajadzētu būt.
Baiba apvainojās un tajā pašā dienā piezvanīja Jānim.
— Jūs jau varējāt ledusskapi atstāt, kamēr man te viss nokārtojas. Tas jums tāpat vecs.
— Mammu, mēs to lietojam.
— Tad nopirktu jaunu!
— Par kādu naudu?
— Nu jums taču kredītu iedeva. Tātad banka jums uzticas.
Jānis uz mirkli aizvēra acis.
— Mammu, es tagad nevaru runāt. Esmu aizņemts.
Tajā laikā Inese kopā ar Maiju līmēja uzlīmes uz jaunajiem plauktiem. Sarunu viņa dzirdēja, taču dusmas vairs necēlās. Agrāk līdzīgi zvani viņai sabojāja visu vakaru, lika trīcēt rokām un ilgi pārcilāt katru vārdu. Tagad tie skanēja kaut kur fonā — kā troksnis aiz sienas, svešā dzīvoklī.
Pēc nedēļas Baiba ieradās pie viņiem bez brīdinājuma.
Taču šoreiz durvis viņai neatvēra līdz galam. Jānis tās pavēra tikai tik daudz, cik ļāva drošības ķēdīte.
— Mammu, pirms nākšanas vajadzēja piezvanīt.
Baiba apjuka.
— Es esmu tava māte.
— Un tomēr pirms tam ir jāpiezvana.
Viņa mēģināja ieskatīties pāri viņa plecam. Redzēja gaišu priekšnamu, svaigas tapetes, pie sienas noliktus Maijas zābaciņus. Inese stāvēja mazliet tālāk, mierīga un klusa.
— Es tikai gribēju paskatīties, kā jūs te esat iekārtojušies.
— Šobrīd nav piemērots brīdis.
Baibas seja kļuva bāla.
— Tu mani turēsi uz sliekšņa?
Jāņa balss palika mierīga, bet tajā nebija vairs agrākās nedrošības.
— Mēs mācāmies dzīvot savās mājās pēc saviem noteikumiem.
Un viņš aizvēra durvis.
Inese piegāja tuvāk un uzlika roku viņam uz pleca.
— Tu izturēji.
— Knapi.
— Bet tomēr izturēji.
10. posms. Kas palika tukšajā dzīvoklī
Pavasarī vecais dzīvoklis joprojām bija gandrīz tukšs. Baiba reizēm tur pārnakšņoja, kad atbrauca uz pilsētu, taču ilgi nepalika un drīz vien atgriezās vasarnīcā. Liene dzīvot tur kategoriski atteicās. Viņas pamatojums bija īss: “Man no turienes tālu līdz ateljē, un vispār tur ir nomācoši.”
Baibai palika tieši tas, ko viņa bija tik neatlaidīgi centusies paturēt savā varā: dzīvoklis bez īrniekiem, bez mēbelēm, bez mazmeitas smiekliem virtuvē, bez komunālajiem maksājumiem, kurus agrāk apzinīgi sedza Jānis un Inese, un bez dēla, kurš tagad uz zvaniem vairs neatbildēja uzreiz.
Kādu dienu viņa tomēr piezvanīja Inesei.
— Maija skumst? — Baiba pēkšņi pajautāja.
Inese paskatījās uz meitu, kura pie jaunā galda pildīja mājasdarbus.
— Viņa pierod.
— Es gribētu satikt mazmeitu.
— Piezvaniet Jānim. Sarunājiet iepriekš.
Otrā galā iestājās pauze.
— Inese… toreiz es aizsvilos par daudz.
Tā vēl nebija īsta atvainošanās. Taču tas vairs nebija arī rīkojums.
— Jā, Baiba. Jūs tiešām aizsvilāties.
Baiba kādu brīdi klusēja.
— Es domāju, ka jūs nobīsieties.
Inese aizvēra acis. Beidzot. Beidzot tika pateikts tas, kas visu laiku bija slēpies aiz pārmetumiem, padomiem un “es taču tikai gribu palīdzēt”.
— Mēs nobijāmies, — viņa mierīgi atbildēja. — Tikai ne tā, kā jūs bijāt iecerējusi.
Pēc sarunas Inese izgāja uz balkona. Pagalmā dunēja ikdienas skaņas — kāds aizvēra auto durvis, bērni skraidīja pa rotaļu laukumu, tālumā rēja suns. Istabā smējās Maija, bet Jānis virtuvē kaut ko meklēja un sauca, vai viņa nezina, kur nolikts pudeļu attaisāmais.
Viņu dzīve nebija kļuvusi viegla. Kredīts spieda katru mēnesi. Remonts prasīja vairāk naudas, nekā sākumā bija cerēts. Attiecības ar Jāņa māti palika piesardzīgas, vēsas un trauslas. Tomēr viss smagais tagad piederēja viņiem pašiem. Tās bija viņu grūtības, viņu izvēles un viņu atbildība, nevis sveši noteikumi, kas uzspiesti ar pateicības parādu.
Vakarā Jānis uztaisīja tēju un apsēdās viņai līdzās.
— Mamma kaut ko atzina?
— Gandrīz. Teica, ka domājusi — mēs nobīsimies.
Viņš skumji pasmaidīja.
— Un mēs tiešām nobijāmies. Tik ļoti, ka nopirkām dzīvokli.
— Labākās bailes mūsu dzīvē.
Jānis iesmējās.
Inese paskatījās uz atslēgām, kas gulēja mazajā trauciņā pie durvīm. Tagad neviens vairs nevarēja viņiem pateikt: “Mēneša beigās izvācieties.” Neviens nevarēja viņu iekrāto naudu pārvērst par obligātu ģimenes nodevu. Neviens nevarēja saukt spiedienu par mīlestību tikai tāpēc, ka tas tika pasniegts kā palīdzība.
Bet vecajā dzīvoklī bija palikusi vienīgi Baiba.
Ar tukšām istabām.
Ar tukšu vietu tur, kur agrāk stāvēja ledusskapis.
Un ar atziņu, ka, izdzenot cilvēkus no sava dzīvokļa, reizēm pavisam nejauši var izdzīt siltumu arī no savas dzīves.