Jānis klausījās, juta, kā seja sakarst, pirksti arvien ciešāk sažņaudz telefonu, tomēr katru reizi atbildēja vienādi:
— Mammu, naudu mēs nedosim. Un no dzīvokļa izvāksimies.
Piektajā dienā Baiba uzrakstīja Inesei ziņu:
“Tu panāci, ko gribēji. Dēlu no mātes atrāvi. Ceru, ka tev nebūs kauns skatīties meitai acīs.”
Inese izlasīja šo īsziņu, sēžot pie virtuves galda. Maija turpat blakus no plastilīna lipināja mazu mājiņu ar sarkanu jumtu.
— Mammu, kad mums būs pašiem sava māja? — viņa pēkšņi pajautāja.
Inese sastinga.
— Drīz, Maijiņ.
— Tāda, no kuras vecmāmiņa mūs nevarēs padzīt?
Jānis, kurš stāvēja pie plīts, strauji pagriezās prom.
Inese pietupās meitai līdzās.
— Jā. Tāda, no kuras neviens mūs vairs nevarēs izlikt.
Tajā pašā vakarā viņi atrada piemērotu variantu. Neliels divistabu dzīvoklis vecā mājā, rajona otrā galā. Remonts nebija kā no žurnāla vāka, toties tuvumā atradās skola, parks un sabiedriskā transporta pietura. Cena bija pašā iespēju robežā, tomēr vēl paceļama.
Jānis ilgi pētīja fotogrāfijas, tad klusi noteica:
— Šis ir īstais.
Inese pamāja.
— Rīt aizbrauksim apskatīt.
4. posms. Darījums pazemojuma vietā
Dzīvoklis izrādījās gaišs. Veca virtuve, čīkstošs parkets, logi uz pagalmu, kur slejās milzīgi koki. Maija uzreiz noskatīja istabu pie balkona.
— Te būs mana gulta, bet tur — rakstāmgalds, — viņa paziņoja. — Un neviens neteiks, ka mums jābrauc prom?
Māklere neveikli pasmaidīja. Inese sajuta, kā sirds sāpīgi savelkas.
— Neviens, — Jānis atbildēja. — Ja banka mums apstiprinās kredītu.
Banka piekrita pēc trim dienām.
Baiba par to uzzināja nevis no viņiem. Liene, kad Jānis bija atbraucis uz vasarnīcu paņemt bērna jaku, viņa telefonā ieraudzīja sludinājumu un tūlīt visu izstāstīja mātei.
Vakarā Baiba piezvanīja. Šoreiz viņas balsī vairs nebija aizvainojuma — tikai dusmas.
— Tātad dzīvoklim nauda jums atrodas, bet māsai palīdzēt nevarat?
Jānis ieslēdza skaļruni. Inese nostājās viņam blakus.
— Mammu, šim dzīvoklim mēs krājām trīs gadus.
— Un kas no tā? Liene arī grib dzīvot kā cilvēks!
— Lai strādā un krāj.
— Kā tu vispār uzdrošinies tā runāt par savu māsu?
— Tieši tāpat, kā tu uzdrošinājies mums pateikt, lai izvācamies.
Otrā galā iestājās klusums.
— Es to teicu, lai jūs beidzot aizdomātos.
Inese mierīgi, taču ļoti skaidri pateica:
— Mēs aizdomājāmies. Tāpēc pērkam paši savu mājokli.
Baiba viņas balsi sadzirdēja un acumirklī uzliesmoja:
— Ak tā? Tātad mans dzīvoklis jums vairs nav vajadzīgs?
— Jūs pati lūdzāt to atbrīvot, — Jānis atbildēja.
— Es nedomāju, ka jūs to uztversiet tik burtiski!
Inese paskatījās uz vīru. Lūk, tā arī bija īstā patiesība. Baiba nemaz nebija gribējusi, lai viņi aiziet. Viņa bija gribējusi, lai viņi nobīstas.
Taču bailes jau bija pārvērtušās bankas līgumā.
5. posms. Pēdējais mēnesis
Viņi sāka kravāt mantas.
Vispirms kastēs nonāca grāmatas, sezonas drēbes un Maijas vecās rotaļlietas. Pēc tam — trauki, gultasveļa, dokumenti. Inese uz katras kastes kārtīgi uzrakstīja: “Virtuve”, “Bērnistaba”, “Dokumenti”, “Ziema”.
Ar katru aizlīmēto kasti no šī dzīvokļa it kā tika noņemts vēl viens gabaliņš viņu dzīves.
Baiba ieradās divas reizes.
Pirmajā reizē — lai pārliecinātos, vai viņi gadījumā nepaņem “par daudz”.
— Šo skapi pirku es, — viņa paziņoja, nostājusies priekšnamā.
— Ņemiet, — Inese mierīgi atbildēja. — Mēs jau pasūtījām citu.
Vīramāte acīmredzami nebija gaidījusi šādu reakciju.
— Un aizkari?
— Tos arī varat paturēt.
— Es ne to biju domājusi!
— Bet ko tad?
Baiba saknieba lūpas un aizgāja uz virtuvi. Tur viņa no plaukta noņēma krūzīti, ko reiz pati bija uzdāvinājusi Maijai.
— Šī ir mana.
Maija klusi iebilda:
— Vecmāmiņ, tu taču man to uzdāvināji dzimšanas dienā.
Baiba sastinga. Uz īsu mirkli viņai kļuva neērti. Taču tiešām tikai uz mirkli.
— Nu… ja uzdāvināju, tad ņem.
Inese bez vārda ielika krūzīti kastē ar uzrakstu “Bērnistaba”.
Otrajā reizē Baiba atbrauca kopā ar Lieni. Tā pārlaida skatienu pa jau daļēji izjaukto dzīvokli un it kā starp citu pajautāja:
— Vai es pēc tam varētu te kādu laiku padzīvot? Tāpat jau dzīvoklis būs tukšs.
Baiba asi paskatījās uz meitu.
— Redzēsim.
Un tieši tajā brīdī Inese saprata: Liene jau iztēlojas sevi šeit kā saimnieci. Taču Baibai bija arī savi plāni.