Andris pacēla acis. Vispirms viņa skatiens aizslīdēja pie mātes, pēc tam — pie Annas.
— Ja godīgi… doma nemaz nav tik slikta, — viņš klusi noteica.
Anna sastinga, it kā kāds viņu būtu aplējis ar ledainu ūdeni. Viņa pat uz mirkli nesaprata, vai tiešām dzirdējusi pareizi.
— Tu joko?
— Es nejokoju. Ilzei patiešām vajadzīga palīdzība. Mēs varētu samainīt dzīvokli pret mazāku, mums vietas pietiktu, bet mana māsa tiktu pie iespējas nostāties uz kājām.
— Pret mazāku? — Annai pirksti sāka trīcēt. — Vai tu vispār saproti, ko tikko pateici?
— Saprotu. Tas nav pasaules gals. Cilvēki maina dzīvokļus, tā notiek.
— Tā notiek? — viņas balss kļuva augstāka. — Andri, tas ir mans dzīvoklis! Mani vecāki man to atstāja! Es šajās sienās esmu uzaugusi!
— Anna, nevajag kliegt. Parunāsim mierīgi.
— Par ko te vēl runāt? Tu gribi, lai es savas māsas dēļ atsakos no sava mājokļa?
— Nevis atsakies, bet samaini. Tev taču tāpat paliktu dzīvoklis.
— Bet ne šis! Ne šīs mājas!
Inese tūlīt iejaucās:
— Anniņ, neuzvelcies tik ļoti. Mēs tikai piedāvājam saprātīgu risinājumu. Tev būs savs dzīvoklis, Ilzei arī. Visi būs ieguvēji.
— Nē, nebūs visi! Es zaudēšu savas mājas!
— Tas ir tikai dzīvoklis, — vīramāte atmeta ar roku. — Svarīgāka ir ģimene. Ģimenei jāstāv citam par citu.
Anna juta, kā viņā uzvārās dusmas. Vaigi dega, plaukstas savilkās dūrēs.
— Es neko nemainīšu! Šis dzīvoklis pieder man, un ar to viss ir pateikts!
Vārdi izskanēja asi, skaļi un neatgriezeniski. Anna skatījās Andrim tieši acīs un pat nemirkšķināja. Viņš sarāvās, it kā būtu saņēmis sitienu. Inese smagi nopūtās.
— Tātad tā, — viņa lēni pakratīja galvu. — Tu esi egoiste. Domā tikai par sevi.
— Es aizstāvu savu īpašumu.
— Tev sienas ir svarīgākas par cilvēkiem?! — Inese piecēlās kājās. — Mēs runājam par ģimeni, bet tu — par mantu! Tu esi nepateicīga, Anna. Andris tevi mīl, rūpējas par tevi, bet tu pat viņa māsai nespēj palīdzēt!
— Man nav pienākuma palīdzēt, upurējot savu dzīvokli!
— Ir gan! Tu esi sieva! Sievai savs vīrs jāatbalsta it visā!
Andris arī piecēlās un mēģināja nostāties starp abām sievietēm.
— Mamm, nomierinies. Anna, lūdzu, nekliegsim.
— Nekliegsim? — Anna pagriezās pret viņu. — Tu gribi atņemt man dzīvokli, bet man būtu jāstāv klusu?
— Nevis atņemt. Samainīt. Tas nav viens un tas pats.
— Man tas ir viens un tas pats! Es negribu zaudēt savas mājas!
— Kāpēc zaudēt? Tev būs cits dzīvoklis.
— Es negribu citu! Es gribu dzīvot šeit!
Inese satvēra galvu, it kā viņai pietrūktu pacietības.
— Ak Dievs, cik tu esi spītīga! Par ģimeni nemaz nedomā, tikai par sevi!
— Es domāju par sevi tāpēc, ka neviens cits par mani nedomā!
Strīds kļuva arvien asāks. Inese pārmeta Annai nepateicību, savtīgumu un to, ka viņa graujot ģimenes vienotību. Andris centās apklusināt māti, bet tajā pašā laikā skubināja sievu piekāpties, atkārtojot, ka visu vēl iespējams nokārtot mierīgi. Anna stāvēja viesistabas vidū un skaidri juta — robeža ir pārkāpta, atpakaļceļa vairs nav.
— Šis dzīvoklis ir mans. Mani vecāki to nopelnīja un atstāja man. Es to nevienam neatdošu.
— Anna, es tikai ierosinu palīdzēt manai māsai, bet tu ietiepies! — Andris paskatījās uz viņu ar pārmetumu.
— Tu gribi atrisināt savu radinieku problēmas uz mana rēķina!
— Uz mūsu rēķina! Mēs taču esam ģimene!
— Ģimene nenozīmē, ka man jāziedo savas mājas!
Inese pienāca tuvāk un ar pirkstu norādīja uz Annu.
— Tu esi slikta sieva. Īsta sieva vienmēr atbalsta savu vīru. Vienmēr palīdz viņa ģimenei. Bet tu redzi tikai sevi!
— Inese, lūdzu, ejiet prom, — Anna sacīja klusi, taču viņas balsī nebija ne mazākās šaubas.
— Ko, lūdzu?
— Es lūdzu jūs atstāt manu māju. Tūlīt.
Vīramātes seja pietvīka.
— Tu mani met ārā?
— Jā. Metu. Šīs ir manas mājas, un es neļaušu šeit uz mani kliegt.
— Andri! — Inese strauji pagriezās pret dēlu. — Tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?
Andris apjucis stāvēja starp māti un sievu.