— Jā.
— Saprotu. Tev gan paveicies, Anna. Ne katram dzīvē tiek tāds mantojums.
Anna neko neatbildēja. Vārdi “tev paveicies” viņai nepatīkami iedūrās ausīs. It kā dzīvoklis, kas palicis pēc vecāku nāves, būtu kāda laimesta balva, nevis atgādinājums par zaudējumu, kuru viņa joprojām nesa sevī.
Andris mātes ziņkārīgajiem jautājumiem nepievērsa nekādu uzmanību. Kad Anna mēģināja ar viņu parunāt par Ineses arvien biežākajām vizītēm, viņš tikai atmeta ar roku.
— Nu ko tu atkal? Mamma ienāk ciemos, un kas tur tāds? Viņa dzīvo viena, viņai ir garlaicīgi, tāpēc arī atnāk.
— Bet viņa katru reizi aplūko dzīvokli tā, it kā kaut ko vērtētu.
— Tu pārspīlē. Neizdomā problēmas tur, kur to nav.
Anna vairs neuzstāja. Varbūt viņa tiešām visu uztvēra pārāk saasināti. Inese taču izturējās pieklājīgi, smaidīja, pēc tējas vienmēr pateicās. Būtu muļķīgi sākt strīdu tikai sajūtu dēļ.
Pēc dažiem mēnešiem Andra māsa Ilze paziņoja, ka saderinājusies. Viņai bija divdesmit četri gadi, viņa strādāja par menedžeri un pelnīja visai pieticīgi. Viņas līgavainis Māris strādāja celtniecībā. Abi jaunie dzīvoja īrētā vienistabas dzīvoklī, taču naudas līdz algai bieži vien knapi pietika.
Kāzas sarīkoja nelielā kafejnīcā — bez liekas greznības, aptuveni trīsdesmit viesiem. Inese staroja, teica tostus, apskāva meitu un ik pa brīdim slaucīja aizkustinājuma asaras. Andris apsveica māsu, arī Anna pateica dažus sirsnīgus vārdus. Vakars aizritēja jautri, un viesi izklīda tikai vēlu.
Nedēļu pēc kāzām Inese atkal ieradās pie viņiem. Šoreiz bez kūkas un bez sava ierastā vieglā smaida. Seja viņai bija nopietna, rokā — soma. Andris bija mājās, sēdēja uz dīvāna un skatījās televizoru. Anna virtuvē gatavoja vakariņas.
— Andri, Anna, mums vajag aprunāties, — Inese sacīja, ienākusi viesistabā.
Anna noslaucīja rokas dvielī un iznāca no virtuves. Inese apsēdās pie galda un no somas izvilka vairākas lapas. Andris pabīdījās tuvāk mātei, bet Anna palika stāvam.
— Par ko ir runa, Inese?
— Par Ilzi. Viņiem ar Māri ir sarežģīti ar dzīvesvietu. Īre ir dārga, gandrīz visa alga aiziet dzīvoklim. Savu viņi nopirkt nevar, naudas nav.
— Tā tomēr ir viņu pašu atbildība, — Anna piesardzīgi noteica. — Viņi ir pieauguši cilvēki.
— Protams, pieauguši. Bet mēs taču esam ģimene. Ģimenē viens otram palīdz.
Anna saspringa. Vārds “palīdzēt” šajā brīdī izklausījās dīvaini, gandrīz draudīgi.
— Un kā tieši jūs iedomājaties palīdzību?
Inese vispirms paskatījās uz Andri, pēc tam uz Annu. Viņas lūpās parādījās mierīgs smaids.
— Pie jums vietas ir vairāk nekā pietiekami. Trīs istabas, bet dzīvojat tikai divatā. Varētu teikt — lieka platība.
— Lieka? — Anna sarauca pieri. — Ko jūs ar to domājat?
— Es tikai padomāju, ka šo dzīvokli varētu samainīt pret diviem vienistabas dzīvokļiem. Vienu jums, otru Ilzei ar Māri. Visi būtu ieguvēji. Mēs jau pat apskatījām dažus variantus, te ir fotogrāfijas un apraksti.
Tas tika pateikts tik ikdienišķi un mierīgi, it kā runa būtu par iešanu uz veikalu pēc maizes. Anna stāvēja nekustīgi un nespēja noticēt dzirdētajam. Samainīt dzīvokli? Viņas dzīvokli?
— Jūs to sakāt nopietni? — balss viņai nodrebēja.
— Protams, nopietni. Katram būtu sava dzīvesvieta. Ilzei parādītos savs stūrītis, jums arī dzīvoklis paliktu. Un, ja vēl kaut kas paliktu pāri, es aizbrauktu uz kādu rehabilitācijas centru, veselību sakārtot.
Inese runāja pārliecinoši, it kā šis plāns jau būtu gandrīz nolemts. Viņa turpināja izklāstīt detaļas, gluži kā tas nebūtu svešs īpašums, bet kopīgs ģimenes resurss, kuru drīkst sadalīt pēc vajadzības. Anna klausījās un juta, kā viņā viss savelkas ciešā mezglā.
— Inese, tas ir mans dzīvoklis, — viņa lēni sacīja.
— Nu protams, tavs. Bet jūs ar Andri esat ģimene. Ģimenē viss ir kopīgs.
— Nē, nav kopīgs. Šo dzīvokli es mantoju no saviem vecākiem vēl pirms laulībām. Tas ir mans personīgais īpašums.
— Ak, kāda starpība? Jūs taču dzīvojat kopā. Radiniekiem ir jāpalīdz.
Anna pagriezās pret vīru. Andris klusēja un skatījās grīdā. Seja viņam bija saspringta, lūpas cieši sakniebtas.
— Andri, vai tu tiešām neko neteiksi?