Viņa seja bija kļuvusi bāla, un pirksti nemanāmi trīcēja.
— Anna, tev nevajadzēja tā rīkoties, — Andris beidzot izdvesa. — Mamma taču vēlēja tikai labu.
— Labu? — Anna rūgti iesmējās. — Kam tieši labu? Ilzei? Tev? Tavai mātei? Un kur šajā “labajā” esmu es?
— Mēs visi esam ģimene.
— Visi, tikai izrādās, ka es tajā neietilpstu.
Anna piegāja pie durvīm un plaši tās atvēra.
— Inese, lūdzu. Ejiet.
Vīramāte strauji pagrāba savu somu, vēlreiz uzmeta Annai niknu, pārmetumu pilnu skatienu.
— Tu esi briesmīga sieviete. Tev nav sirds.
Viņa izgāja kā vētra un aiz sevis durvis aizcirta tik skaļi, ka gaitenī nodrebēja stikls. Anna lēnām aizvēra durvis un atspiedās pret sienu. Elpa nāca smagi, krūtīs sirds dauzījās tik spēcīgi, it kā viņa būtu skrējusi.
Andris palika stāvam viesistabas vidū. Viņš raudzījās sievā, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
— Kāpēc tev vajadzēja viņu tā pazemot?
— Bet kāpēc viņai drīkstēja pazemot mani?
— Viņa gribēja palīdzēt manai māsai.
— Uz mana rēķina, Andri. Vai tu vispār saproti? Uz mana rēķina.
— Ģimenei ir jāpalīdz.
— Palīdzība nenozīmē atdot visu, kas tev pieder.
— Ne jau visu. Tikai samainīt dzīvokli.
— Es negribu mainīt šo dzīvokli! Cik reižu man tas vēl jāatkārto?
Andris smagi apsēdās uz dīvāna un ar plaukstu pārbrauca pāri sejai.
— Tātad tu negrasies palīdzēt Ilzei? Tad varbūt mums vajadzētu padomāt, vai vispār ir jēga palikt kopā.
Viņš to pateica klusi, gandrīz bez balss pacelšanas, tomēr šie vārdi trāpīja stiprāk par kliedzienu. Anna skatījās uz vīru un pēkšņi vairs nespēja viņā saskatīt cilvēku, ar kuru bija nodzīvojusi divus gadus.
— Tas ir ultimāts?
— Tas ir jautājums.
— Tad atbilde ir: nē. Jēgas nav.
Andris pacēla galvu.
— Tu to nopietni?
— Pilnīgi nopietni. Ja laulības cena ir mans dzīvoklis, tad man tāda laulība nav vajadzīga.
— Anna…
— Pietiek, Andri. Esmu pateikusi visu.
Viņš piecēlās un iegāja guļamistabā. Anna dzirdēja, kā atveras skapja durvis, kā čaukst maisi un tiek vilktas ārā drēbes. Pēc kādām divdesmit minūtēm Andris atgriezās ar somu rokā.
— Kādu laiku padzīvošu pie mammas.
— Cik ilgi — tas jau ir atkarīgs no tevis.
Viņš apstājās un palūkojās uz sievu. Acīmredzot gribēja vēl kaut ko pateikt, taču vārdi tā arī neatradās. Andris izgāja priekšnamā, uzvilka mēteli un paņēma atslēgas.
— Ja pārdomāsi, piezvani.
— Es nezvanīšu.
Durvis aizvērās. Dzīvoklī iestājās klusums.
Anna palika viena. Viņa aizgāja līdz viesistabai un apsēdās uz dīvāna. Skatiens slīdēja pāri pazīstamajām sienām, pāri plauktiem ar ģimenes fotogrāfijām, pāri parketam, ko reiz bija ieklājuši viņas vecāki.
Klusums bija dziļš, blīvs, visaptverošs. Tomēr bailes tajā nebija. Nebija arī nožēlas. Bija tikai skaidra, stingra sajūta, ka viņa ir izdarījusi pareizi.
Pēc brīža Anna piecēlās un piegāja pie loga. Aiz stikla mirgoja vakara pilsēta, kaimiņu māju logos dega gaismas. Dzīvoklis palika viņai. Mājas, kuras vecāki bija veidojuši ar savām rokām un kurās vēl dzīvoja viņu piemiņa, palika viņai. Neviens tās neatņems. Neviens nepiespiedīs viņu upurēt savu dzīvi citu ērtību dēļ.
Andris bija aizgājis. Inese tika izraidīta. Ilze joprojām paliks bez šīs palīdzības. Bet vainas sajūtas Annai nebija. Palīdzēt nenozīmē pazaudēt to, kas tev pašai ir dārgs.
Viņa paņēma telefonu un uzrakstīja draudzenei Lienei:
“Šodien Andris aizgāja. Garš stāsts. Vai rīt vari atnākt?”
Atbilde pienāca gandrīz uzreiz:
“Protams. Paņemšu vīnu. Turies.”
Anna pirmo reizi tajā vakarā pasmaidīja. Dzīve turpināsies. Bez vīra, kurš citu vajadzības nolika augstāk par sievas robežām. Bez vīramātes, kura svešu īpašumu uzskatīja par savējo. Bez cilvēkiem, kuri nespēja cienīt viņas izvēli.
Dzīvoklis palika. Mājas palika. Vecāku atmiņa palika. Viss pārējais pēkšņi šķita mazsvarīgs.
Anna iegāja virtuvē, apsēdās pie galda un kādu brīdi skatījās uz tukšo krēslu pretī. Agrāk tur sēdēja Andris. Tagad vairs ne. Un viņa saprata — tā tam arī jābūt.
Tad prātā ienāca praktiska doma: vajadzēs nomainīt slēdzenes. Drošības pēc. Andris varētu atgriezties, mēģināt runāt, pārliecināt, spiest. Taču durvis būs aizslēgtas. Viņas mājas būs pasargātas.
Vēlāk Anna aizgāja uz guļamistabu, apgūlās gultā un aizvēra acis. Rīt sāksies cita diena. Bez strīdiem, bez spiediena, bez svešām prasībām.
Tikai viņa un viņas mājas. Viņas cietoksnis. Viņas dzīve. Un to viņai vairs nekad neviens neatņems.