Vīrs kopā ar savu mīļāko, juristi, iecerējis vasarnīcu pārrakstīt uz sveša cilvēka vārda, kamēr es neko nenojaušu. Vīramāte viņiem piepalīdz. Un mani, cik saprotu, gatavojas atstāt uz ielas bez neviena eiro.
Andra seja kļuva stingra. Viņš nolika dārza šķēres malā, noslaucīja plaukstas priekšautā un pienāca tuvāk sētai.
— Tas jau vairs nav sīkums, — viņš klusi noteica. — Stāstiet visu pēc kārtas, neko neizlaižot.
Anna izstāstīja, ko bija nejauši dzirdējusi, pieminēja arī Ilzi un Lauru. Kaimiņš klausījās, arvien vairāk savilkdams uzacis. Kad viņa bija beigusi, viņš brīdi klusēja, tad runāja lēni un pārdomāti:
— Tādās lietās pats svarīgākais ir pierādījumi. Jums vajag ierakstīt viņu sarunas. Tikai jādara tā, lai vēlāk šo ierakstu varētu izmantot. Ja pati piedalāties sarunā, jums ir tiesības to fiksēt, nevienu iepriekš nebrīdinot. Ja kaut ko dzirdat nejauši, arī tas nav aizliegts, taču jābūt uzmanīgai. Galvenais — neko neuzlauziet, nelieniet svešās telpās, neņemiet svešas ierīces. Jūs atrodaties savā mājā, savā likumīgajā īpašumā. Es jūsu vietā panāktu, lai viņi paši sāk runāt atklāti. Izliecieties apjukusi, padevīga, it kā neko nesaprastu. Tad viņi atslābs un varbūt jūsu klātbūtnē sāks apspriest sīkumus. Ieslēdziet telefonā diktofonu. Un pēc tam uzreiz nosūtiet failu sev uz e-pastu vai saglabājiet vēl kādā drošā vietā, lai nepazūd.
— Bet vai tas tiešām ir likumīgi? — Anna bažīgi pārjautāja.
— Jūsu gadījumā — jā, — Andris pārliecinoši atbildēja. — Tiesa audioierakstus pieņem, ja tie nav iegūti, pārkāpjot sarakstes vai privātās saziņas noslēpumu. Jūs tikai ierakstīsiet to, ko dzirdat pati savām ausīm savās mājās. Te nav nekā noziedzīga. Rīkojieties. Un, ja būs vajadzīgs, es esmu tepat blakus. Var gadīties, ka noder arī liecinieks.
Anna viņam pateicās un atgriezās savā pagalmā. Krūtīs vairs nebija akla panika. Tās vietā bija iemitinājusies auksta, mierīga apņēmība. Tagad viņa zināja, kā jārīkojas.
Līdz pat vakaram Anna tēloja laipnu saimnieci. Viņa palīdzēja Inesei uz verandas pārlasīt putraimus, dārzā ravēja nezāles, kārtoja traukus un uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Jānis tikmēr gulšņāja šūpuļtīklā un slinki malkoja alu. Redzēdama Annas paklausību, Inese kļuva arvien drošāka un runīgāka.
Kad saule jau slīdēja zemāk, Anna pamanīja, ka vīramāte paņem telefonu un aiziet uz verandas tālāko stūri. Viņa runāja pusbalsī, bet Anna, it kā kārtodama plauktu pie skapīša, pavēra logu un ieslēdza telefonā ierakstu. Drīz vien klusumā izskanēja skaidri saklausāmi vārdi:
— Ilze, tā esmu es. Jā, mēs jau esam uz vietas. Dokumenti gatavi? Lieliski. Datumu ielieciet ar atpakaļejošu laiku, it kā dāvinājuma līgums būtu sastādīts jau pirms mēneša. Jānis teica, ka Anna tagad pavisam bez mugurkaula. Parīt ģimenes vakariņās mēs viņai visu pateiksim. Sak, ja reiz tu neesi īstā saimniece, tad vasarnīca pāriet Laurai, manas draudzenes meitai. Un šķiršanos arī uzreiz iesniegsim. Vērtējumu tikai nepaceliet pārāk augstu, lai summa izskatās smieklīga un viņai gandrīz nekas nepienākas. Jā, labi, bučas.
Pēc brīža uz verandas parādījās Jānis.
— Nu, mamm, sazvanījies?
— Jā, dēliņ. Ilze visu nokārtos. Rīt pieliksim punktu šai lietai.
— Ideāli, — Jānis nepatīkami pasmīnēja. — Viņa man jau sen līdz kaklam. Lai tinās, kur grib.
Anna apturēja ierakstu. Viņai trīcēja rokas — vienlaikus no dusmām un no triumfa. Nekavējoties viņa pārsūtīja failu uz savu drošo e-pastu, bet otru kopiju nosūtīja Līgai ar lūgumu saglabāt to kā acuraugu.
Nākamā diena vilkās mokoši lēni. Anna turpināja spēlēt pazemīgas muļķītes lomu, un tas prasīja gandrīz pārcilvēcīgu savaldību. Beidzot, tuvojoties vakaram, Inese pavēlēja klāt galdu lapenē. Viņa pati izkārtoja sveces, atnesa pudeli mājas vīna un pat uzvilka svinīgāku kleitu. Jānis bija neparasti mundrs, jokoja un ik pa laikam pielēja sievai glāzi. Anna katrā viņu smaidā juta melus.
Kad vakariņas bija galā, Inese teatrāli nopūtās un uzlika plaukstu uz vedeklas rokas.
— Anna, bērniņ, mēs ar Jāni te aprunājāmies un sapratām, ka pienācis laiks kaut ko mainīt. Jums kopdzīve nevedas, tu pati to redzi. Ēst gatavo viduvēji, mājīgumu radīt neproti, Jānis visu laiku ir saspringts. Bet vasarnīca tomēr ir ģimenes ligzda, tai vajadzīgas kārtīgas saimnieces rokas. Man ir paziņa — Laura, ļoti laba meitene, nonākusi grūtā situācijā un palikusi bez pajumtes. Mēs nolēmām rīkoties cilvēcīgi un pārrakstīt vasarnīcu uz viņas vārda.