Viņai tā esot vajadzīga daudz vairāk. Tu vēl esi jauna, Anna, tev visa dzīve priekšā. Jānis sākumam iedos kādu nelielu summu, lai vari nostāties uz kājām, un tad šķirsimies mierīgi, bez skandāliem.
Jānis pamāja ar galvu, sejā uzliekot līdzjūtīgu izteiksmi, kas izskatījās pārāk rūpīgi iestudēta.
— Jā, Anna. Es jau visu esmu sagatavojis. Ilze, juriste, dokumentus sakārtoja pareizi. Darījums faktiski ir finiša taisnē. Tev tikai jāparaksta piekrišana īpašuma atsavināšanai, un mēs katrs iesim savu ceļu. Ja atteiksies, risināsim caur tiesu. Tas vienkārši būs ilgāk un nepatīkamāk.
Anna neko neatbildēja. Viņa piecēlās, mierīgi pastiepa roku zem sola, izvilka savu somu, no tās izņēma nelielu portatīvo datoru un nolika to uz galda viņiem tieši priekšā.
— Kas tas tagad ir? — Jānis sarauca pieri. — Nolēmi mums filmu demonstrēt?
— Gandrīz uzminēji, — Anna atvēra datoru un nospieda atskaņošanas pogu. — Paklausieties uzmanīgi.
No skaļruņiem skaidri atskanēja Ineses balss: “Ilze… pārrakstīšana uz Lauru… datumu ieliec ar atpakaļejošu spēku… izmetīsim viņu uz ielas bez centa…” Pēc tam ierunājās Jānis: “Man viņa līdz kaklam… Lai vācas prom.”
Lapeni pārņēma tik blīvs klusums, ka šķita — pat lapas pārstājušas čabēt. Inese palika sēžam ar pavērtu muti; viņas seja no sārta toņa kļuva pelēcīga. Jānis neveikli aizķēra glāzi, un tumši sarkans vīna traips izplūda pa galdautu.
— Tu… tu mūs noklausījies! — Inese aizsmakusi izdvesa un saķēra krūtis. Šoreiz šis žests vairs neizskatījās pēc teātra.
— Es ierakstīju sarunu, — Anna mierīgi precizēja. — Un šo ierakstu jau ir noklausījies mans advokāts. Kopijas glabājas divās drošās vietās. Rīt es iesniedzu prasību par laulības šķiršanu un kopīgi iegūtās mantas pilnu sadali. Turklāt policijā tiks iesniegts iesniegums par mēģinājumu veikt krāpšanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās. Un arī par dokumentu viltošanu. Mūsu kaimiņš Andris, bijušais izmeklētājs, laipni izskaidroja, kā pierādījumus noformēt tā, lai tie būtu izmantojami.
Jānis pielēca kājās. Seja viņam savilkās dusmās.
— Tu neko nepierādīsi! Es to datoru tūlīt sasitīšu!
— Pamēģini, — Anna īsi pasmaidīja. — Tad klāt nāks vēl svešas mantas bojāšana un spiediens uz liecinieku. Gribi no nosacīta soda pārcelties uz reālu? Tava izvēle.
Viņa aizvēra datoru un lēni pārlaida skatienu sastingušajiem radiniekiem.
— Es nekad neesmu devusi notariāli apstiprinātu piekrišanu vasarnīcas atsavināšanai. Bez tās jūsu dāvinājuma papīri nav vairāk vērti par tukšu lapu. Īpašums iegādāts laulības laikā, tātad tas ir mūsu kopīgā manta. Un es to neatdošu nevienam. Ne Laurai, ne Ilzei, ne jums.
Inese sāka vaimanāt, rīstīdamās pēc gaisa.
— Anna, bērniņ, mēs taču tikai pajokojām! Mēs gribējām kā labāk, pa ģimeniskam! Mēs visu atsauksim, tikai nepazudini mūs!
— Pa ģimeniskam? — Anna rūgti atkārtoja. — Ģimenē aiz muguras nesavērpj sazvērestības. Jūs man vairs neesat ģimene. No šī brīža jūs man esat sveši cilvēki.
Viņa pagriezās un devās uz māju. Pie lieveņa Anna apstājās un atskatījās.
— Jāni, kravā mantas. Un mammu arī paņem līdzi. Šķiršanās būs ātra. Bet vasarnīcā es atvēršu dzīvnieku pansiju — tā ir mana sena iecere. Tu par to vienmēr smējies. Velti.
Pēc mēneša viss notika tieši tā, kā Anna bija pateikusi. Tiesa atzina krāpšanas mēģinājumu, Ilzei tika liegtas tiesības turpināt juridisko darbību, bet Inese par līdzdalību saņēma nosacītu sodu. Jānis tika cauri ar ievērojamu naudas sodu un pilnībā sabrukušu reputāciju. Vasarnīca nonāca Annas īpašumā.
Pirmajā patiesi siltajā dienā viņa stāvēja uz savas jaunās iestādes sliekšņa — neliela, mājīga patvēruma kaķiem un suņiem. No voljēriem skanēja priecīgas rejas, kaut kur aiz mājas apmierināti ņaudēja izglābti kaķi. Pie vārtiņiem kāds pieklauvēja. Tur stāvēja Andris ar kartona kasti rokās.
— Nu, ar ievākšanos, — viņš sacīja. — Pašcepts citronu kūkas gabals. Precīzāk, vesela kūka.
Anna iesmējās. Pirmo reizi pēc ilga laika — patiesi un no sirds.
— Nāciet iekšā, Andri. Tējkanna tieši nupat uzvārījās.
Viņi apsēdās lapenē, dzēra tēju un vēroja, kā saule lēnām pazūd aiz koku galotnēm. Kaut kur tālu pilsētā Jānis un viņa māte vēl laizīja savas brūces. Bet šeit, starp izglābtiem dzīvniekiem, klusumu un jaunas brīvības sajūtu, Anna beidzot saprata: šim stāstam patiešām bija izdevies spožs noslēgums.