“Viņa pat nenojauš” — Jānis Ilzei solīja vasarnīcu, kamēr Anna klusībā klausījās pie durvīm

Negodīgi, sāpīgi noslēpumi izjauc drošu dzīvi.
Stāsti

Turklāt Līga bija slavena ar gandrīz neticamu spēju uzzināt svešus noslēpumus. Pret Annu viņa vienmēr izturējās sirsnīgi, jo pati savulaik bija izjutusi nodevību uz savas ādas.

— Līga, sveika. Paklau, pie Jāņa darbā esot parādījusies jauna juriste, Ilze. Tu nejauši nezini, ar ko viņa tur īsti nodarbojas? Es gribu Jānim sagatavot pārsteigumu, varbūt kaut ko ar vasarnīcas dokumentiem skaisti noformēt, tāpēc mēģinu saprast, pie kā vērsties.

Klausulē uz brīdi iestājās klusums.

— Anna, tu to nopietni jautā vai tikai izliecies? — Līgas balss kļuva piesardzīgāka un zemāka. — Tā Ilze nav nekāda nevainīgā puķīte. Uz papīra viņa skaitās konsultante, bet patiesībā pinas ar tavu Jāni. Es biju pārliecināta, ka tu jau zini. Viņi kopā ir vismaz mēnesi. Un jā, viņa gatavo kaut kādus nekustamā īpašuma papīrus. Es tikai garāmejot dzirdēju, ka viņi runāja par vasarnīcu, par kaut kādu smieklīgu novērtējumu un pārrakstīšanu uz kādu Lauru. Tas viss izskatās ļoti netīri, Anna. Es tavā vietā būtu ārkārtīgi uzmanīga.

Annai uz mirkli aizrāvās elpa. Viņa mehāniski pateicās Līgai un pārtrauca sarunu. Tagad viss nostājās savās vietās. Viņu grasījās izmest no dzīves kā nevajadzīgu lietu — bez vasarnīcas, bez naudas, pazemotu un samīdītu. Tam bija piesaistīta juriste, kas vienlaikus bija arī vīra mīļākā. Un Inese to visu ne tikai zināja, bet arī piesedza un svētīja.

Labi. Ja viņi grib karu, tad karu arī dabūs.

Uz izbraukšanas dienu Anna bija sagatavojusies ar mierīgu seju un skaidru rīcības plānu. Vispirms vajadzēja panākt, lai pretinieki zaudē modrību. Viņa piecēlās jau piecos no rīta. Uzvārīja Jānim stipru kafiju, izcepa olu kulteni ar tomātiem un sagrieza svaigu maizi. Vīramātei viņa porcelāna kanniņā uzlēja zāļu tēju, ko iepriekšējā dienā bija speciāli nopirkusi, un pasniedza to gandrīz ar pazemīgu uzmanību.

— Inese, es ņēmu vērā jūsu vēlmes. Lūdzu, nogaršojiet. Aptiekā man ieteica tieši šo maisījumu — farmaceite teica, ka tas nomierina un vienlaikus dod spēku.

Vīramāte apstulba. Viņa bija gaidījusi ierasto kluso pretestību, nevis šādu padevību. Aizdomīgi pieliecās pie krūzes un ieelpoja tējas smaržu.

— Kas tad nu pēkšņi mainījies? — viņa noprasīja.

— Es vienkārši gribu, lai ģimenē beidzot ir miers, — Anna sacīja, nolaidusi acis. — Es saprotu, ka neesmu bijusi ideāla sieva. Gribu laboties.

Jānis ienāca virtuvē ar slapjiem matiem un uzmeta sievai viegli pārsteigtu skatienu.

— Paskat tik. Varbūt cilvēks tiešām beidzot pie prāta nācis, — viņš noņurdēja.

— Protams, ka nācu, — Anna mierīgi piekrita un pastūma viņam tuvāk šķīvi. — Ēd. Es vasarnīcā uzklāju tīru gultasveļu un mašīnā ieliku pledu, lai tev ērtāk sēdēt. Tu taču pagājušoreiz sūdzējies, ka sēdeklis ir par cietu.

Jānis saskatījās ar māti. Viņa acīs uzplaiksnīja atvieglojums. Viņš acīmredzot bija nolēmis, ka sieva beidzot salūzusi, pieņēmusi savu niecīgumu un turpmāk būs paklausīga. Arī Inese atslāba un pat atļāvās labvēlīgi pasmaidīt.

— Nu re, tā jau sen vajadzēja. Varbūt viss vēl nokārtosies.

Anna atbildēja ar pateicīgu smaidu, bet pie sevis atzīmēja: viņi noticēja. Izrāde bija nostrādājusi. Tagad atlika iegūt pierādījumus, kurus nevarēs apstrīdēt.

Visu ceļu mašīnā Inese runāja par to, ka vasarnīcai nepieciešamas rūpīgas rokas, ka žogs jau sagāzies un lapeni sen vajadzētu pārkrāsot. Jānis ik pa laikam viņai piebalsoja un reizēm pameta uz Annu vērtējošus skatienus. Anna sēdēja aizmugurē, klusēja un raudzījās pa logu. Galvā viņa atkal un atkal pārlika gaidāmo sarunu ar kaimiņu.

Viņa labi atcerējās, ka blakus īpašumā dzīvo Andris — bijušais izmeklētājs. Pirms gada viņš bija cienājis Annu ar āboliem un starp citu pieminējis, ka dienestā nostrādājis trīsdesmit gadus. Ja kāds varēja dot prātīgu padomu, tad tas noteikti bija viņš.

Kad automašīna apstājās pie vasarnīcas, Anna izkāpa pirmā. Kamēr Jānis ar māti krāmēja somas no bagāžnieka, viņa pateica, ka vēlas izlocīt kājas, un devās pie kaimiņu žoga. Andris tajā brīdī piesēja jāņogu krūmu pie balsta.

— Labdien! — Anna viņu uzrunāja. — Es jums atvedu kaut ko gardu pie tējas.

Vecais vīrs iztaisnojās, piekārtoja brilles un pasmaidīja.

— Anna, kaimiņiene. Sen neesam redzējušies. Kā jums klājas?

— Godīgi sakot, ne pārāk labi, — viņa klusi atbildēja. — Andri, vai drīkstu jums palūgt padomu? Man ir nopietna nelaime.

Vizmas Seta