Anna dusmīgi stūma somā burkas ar marinējumiem. Virtuve izskatījās kā steigā iekārtots ceļa mezgls: uz galda rindojās maisi, termoss, aptieciņa un vēl visādi sīkumi, bez kuriem izbrauciens uz vasarnīcu, pēc viņas domām, nebija iedomājams. Jānis stāvēja pie durvju stenderes, sakrustojis rokas uz krūtīm, un lūkojās uz sievu ar tādu neapmierinātību, ko pat necentās kārtīgi noslēpt.
— Atkal šī verdzība, — viņš caur zobiem nomurmināja. — Normāli cilvēki brauc pie jūras, bet man kā nolādētam jālaista dobes un jābaro odi.
Anna neatbildēja. Viņa jau sen bija pieradusi, ka jebkuru braucienu uz vasarnīcu vīrs uztver gandrīz kā personīgu apvainojumu. Agrāk viņa mēģināja paskaidrot, pierunāt, taisnoties. Tagad vienkārši klusēja.
Virtuvē gandrīz nemanāmi ienāca Inese. Vīramāte ar ātru skatienu nopētīja somu, saknieba lūpas un tūlīt pat izvilka no tās šķīstošās kafijas burciņu.
— Un tas vēl kam? Vasarnīcā ir gaiss, daba, bet tu velc līdzi indi. Es tev ieliku zāļu tēju — ar piparmētru un raudeni. Sejas krāsai laba, nervus arī nomierina. Jāni, nu pasaki taču viņai.
— Mammu, liecies mierā, — Jānis īgni atmeta. — Lai dara, kā grib.
Tomēr Anna pamanīja, kā viņa skatiens aizslīdēja uz telefonu, kas gulēja uz palodzes. Ierīce ievibrējās, ekrāns iedegās. Jānis strauji paķēra mobilo un izgāja gaitenī, cieši aizverot aiz sevis durvis.
Annai uzreiz kļuva nemierīgi. Pēdējās nedēļās vīrs uzvedās savādi: kavējās darbā, slēpa telefonu, bet vakar viņa nejauši atrada viņa kabatā čeku no dārga restorāna, lai gan Jānis bija apgalvojis, ka visu vakaru pavadījis sapulcē. Izlikdamās, ka pārkārto maisus, Anna klusi piegāja tuvāk durvīm.
Caur plāno durvju paneli viņa sadzirdēja vīra balsi — maigu, glaimojošu, gandrīz čalojošu. Tā nepavisam nelīdzinājās tam tonim, kādā viņš runāja mājās.
— Ilze, esmu noilgojies. Brīvdienās atbraukšu. Vasarnīca būs pilnībā mūsu rīcībā, mamma palīdzēs. Dokumenti gandrīz gatavi, neuztraucies. Visu pārrakstīsim. Bet ar šo… tiksim galā. Viņa pat nenojauš.
Annai šķita, ka zeme zem kājām pēkšņi pazūd. Viņa atkāpās no durvīm un kā uz svešām, ļenganām kājām atgriezās pie galda. Sirds dauzījās tik spēcīgi, ka sitieni atbalsojās ausīs. Pēc brīža Jānis atkal parādījās virtuvē, lūpu kaktiņā paslēpis pašapmierinātu smaidu.
— Zvanīja no darba, kaut kādas problēmas ar atskaitēm, — viņš nevērīgi noteica.
— Skaidrs, — Anna klusi atbildēja un sāka locīt dvieļus, kaut gan pirksti viņai trīcēja.
Tajā naktī viņa neaizvēra acis. Prātā atkal un atkal griezās noklausītās sarunas atlūzas: “Ilze”, “pārrakstīsim”, “tiksim galā”. Tātad ir mīļākā. Tātad aiz viņas muguras tiek bīdīta kāda shēma ar vasarnīcu. Un Inese ne tikai zina, bet arī palīdz. Anna savilka plaukstas dūrēs. Viņu uzskata par tukšu vietu, par lietu, kuru var pabīdīt malā, kad tā kļuvusi neērta. Labi. Tad jau redzēsim, kurš beigās smiesies.
No rīta, tiklīdz Anna iegāja virtuvē, Inese tūlīt pielipa viņai klāt.
— Anna, tu šodien tāda bālganāka. Slikti gulēji? Es, it kā juzdama, tev piparmētru uzlēju. Izdzer, un visi muļķīgie prāti no galvas izkūpēs.
Viņa pastiepa krūzi ar duļķainu uzlējumu. Anna to pabīdīja sāņus.
— Paldies, vēlāk iedzeršu tēju.
— Kādu vēl vēlāk? Dzer tagad. Tev par veselību jādomā, tu taču pat bērnus vēl neesi kārtīgi mēģinājusi dzemdēt. Ar tādu attieksmi arī nekas nesanāks. Jānis, nabadziņš, nogurst, viņam vajadzīgs miers, bet tu tikai skraidi savās darīšanās. Vakar vakariņas atkal bija pārsālītas. Krietna sieva vīru saudzē, nevis joņo nezin kur.
Tajā brīdī virtuvē ienāca Jānis. Inese uzmeta viņam daudznozīmīgu skatienu.
— Jāni, paskaties vien uz viņu. Savu pretīgo kafiju lej iekšā litriem, bet pēc tam sūdzas par sirdi. Kaut reizi par ģimeni būtu padomājusi.
— Mammu, pietiek, — Jānis nožāvājās. — Anna taču cenšas, es to redzu.
— Cenšas? Ak, nesmīdini. Tādām kā viņa tā centība ir tikai izrādīšanās. Īsta sieviete klusi dara savu un vīram no acīm nolasa, kas vajadzīgs.
Anna sakoda zobus. Vīramāte acīmredzami pārbaudīja robežas, mēģināja saprast, cik daudz pazemojumu viņa spēj norīt. Taču Ineses skatienā bija vēl kaut kas — vēss, aprēķinošs gandarījums. Viņa zināja. Pilnīgi noteikti zināja par dēla plāniem un jau iepriekš tīksminājās par gaidāmo iznākumu.
Kad Jānis aizgāja uz dušu, Anna paņēma savu telefonu un piezvanīja Līgai. Līga strādāja tajā pašā uzņēmumā, kur Jānis, grāmatvedībā, tāpēc Anna cerēja, ka tieši viņa varēs palīdzēt noskaidrot, kas patiesībā notiek.