— Sveika, — viņš klusi izdvesa. Balss bija aizsmakusi, it kā visu nakti būtu runājis vai arī klusībā smacis pats savās domās.
— Sveiks, — atbildēju, cenšoties saglabāt mierīgu toni, lai gan sirds krūtīs pēkšņi sāka sisties daudz straujāk.
Jānis paspēra soli tuvāk un nometās tupus tieši pie dīvāna. Viņš pastiepa roku, it kā gribētu pieskarties manai plaukstai, taču pēdējā brīdī apstājās. Pirksti tikai neveikli atbalstījās pret dīvāna malu.
— Anna… es esmu bijis pilnīgs muļķis, — viņš nočukstēja, un elpa viņam aizķērās. Acīs jau krājās asaras. — Es visu nakti neesmu gulējis. Viņi aizgāja ap vienpadsmitiem vakarā. Aiz sevis atstāja pilnu virtuvi ar netīriem traukiem, ēdienu atliekām un atkritumiem. Mamma vēl prom ejot man stāstīja, kāda tu esot slikta sieva, bet Ilze par to smējās. Un tajā brīdī man pēkšņi kļuva… tik pretīgi pašam no sevis, Anna.
Viņš ievilka degunu un ar plaukstas virspusi noslaucīja asaru. Tik neveikli, gandrīz bērnišķīgi, ka man krūtīs kaut kas sāpīgi savilkās.
— Es paliku viens tajā dzīvoklī. Visapkārt nekārtība. Klusums. Līga neraud, tevis nav. Es mēģināju nomazgāt tos traukus, bet viss krita ārā no rokām. Tā taukainā panna… Es nomazgāju traukus tikai kādu stundu, un man jau sāka sāpēt mugura. Un tad es pēkšņi atcerējos, ka tu to dari katru dienu. Katru, Anna. Turklāt vēl ar mazo uz rokām.
Es neko neteicu. Vārdi it kā bija pazuduši, bet kaklā lēnām kāpa smags kamols.
— Es tiešām biju iedomājies, ka tu vienkārši sēdi mājās un atpūties, — Jānis pacēla skatienu uz mani, un viņa acīs bija tik dziļa un īsta nožēla, ka no tās nebija iespējams noslēpties. — Mamma man tā visu laiku teica. Ilze arī. Es ar to domu dzīvoju, pat neapšaubīju. Bet vakar, kad viņi sāka tevi aprunāt un tu vienkārši piecēlies un aizgāji… es sapratu, ka varu tevi pazaudēt. Ka es pats ar savām rokām tevi esmu izstūmis no mājām tikai tāpēc, lai radu priekšā izskatītos pēc pareizā vīrieša. Kāda vēl pareizā? Es uzvedos kā pēdējais nelietis. Tu man teici, ka tev ir grūti, ka esi pārgurusi, bet es tev atbildēju — izvāri kartupeļus. Dievs, kāds es esmu idiots.
Viņš aizsedza seju ar rokām. Pleci sāka raustīties. Jānis raudāja. Es nekad mūžā nebiju redzējusi savu vīru raudam. Viņš vienmēr bija bijis kā akmens — lepns, stingrs, savaldīgs. Bet tagad manā priekšā tupēja nobijies cilvēks, kurš beidzot bija aptvēris, ka pats savas augstprātības un stulbuma dēļ gandrīz sagrāvis visdārgāko, kas viņam pieder.
Līga manās rokās sakustējās, izstiepa mazo plaukstiņu tēva virzienā un izdvesa priecīgu, smieklīgu skaņu:
— Agu.
Jānis pacēla galvu, paskatījās uz meitu, un viņa sejā vienlaikus parādījās gan sāpes, gan tāds maigums, ka man acis atkal piepildījās ar asarām.
— Piedod man, Anna, — viņš čukstēja, skatīdamies tieši man acīs. — Lūdzu. Es neprasu, lai tu uzreiz visu aizmirstu. Es zinu, ko esmu pelnījis. Bet nāc mājās. Mums nav vajadzīgi nekādi radi, ja viņu dēļ es zaudēju tevi. Es pats visu darīšu. Ja vajadzēs, paņemšu atvaļinājumu. Sēdēšu ar Līgu, gatavošu, tīrīšu, mazgāšu. Tikai esi ar mani. Bez jums tajā dzīvoklī es sajukšu prātā. Man nevajag nevienu citu. Tikai jūs. Jūs esat mana ģimene. Īstā.
Es skatījos uz viņu, un beidzot arī manas asaras izlauzās uz āru. Viss aizvainojums, dusmas un rūgtums, kas nedēļām bija krājies manī kā smags akmens, pēkšņi sāka kust. Tas nekur nepazuda vienā sekundē, bet atkāpās, dodot vietu milzīgai, sāpīgai līdzjūtībai un mīlestībai pret šo neveiklo, kļūdaino, taču tik ļoti manu cilvēku. Viņš bija sapratis. Pa īstam. Ne ar prātu, ne tāpēc, ka es viņam pārmetu, bet ar sirdi bija sajutis manu nogurumu un sāpes.
Es pastiepu roku un uzliku plaukstu viņam uz pleca.
— Celies no grīdas, — caur asarām mēģināju pasmaidīt. — Vēl saaukstēsies. Kurš tad traukus mazgās?
Jānis satvēra manu roku, piespieda to pie lūpām un sāka skūpstīt manus pirkstus, smagi, saraustīti elpojot.
— Es visu nomazgāšu, Anna. Pilnīgi visu. Un ēst arī pats uztaisīšu. Vai nopirksim gatavu, vai pasūtīsim no kafejnīcas, vienalga. Galvenais, lai jūs būtu mājās.
Viņš piecēlās un apsēdās man blakus uz dīvāna. Tad ļoti uzmanīgi, it kā mēs ar Līgu būtu no plāna stikla, apskāva mūs abas. Meitiņa priecīgi ieķērās ar pirkstiņiem viņa jakas pogā.
Mēs tā arī sēdējām trijatā svešā viesistabā — raudājām, smaidījām un turējāmies viens pie otra. Un es zināju: šo pārbaudījumu mēs esam izturējuši. Mēs abi tajā dienā kļuvām pieaugušāki. Un mūsu mājas turpmāk patiešām būs mūsu cietoksnis — vieta, kur nevienam vairs netiks ļauts noniecināt otra darbu, nogurumu un mīlestību.