Es paskatījos uz Jāni. Viņš pat nepagrieza galvu uz manu pusi. Visa viņa uzmanība bija pievērsta sarunai ar tēvoci Andri par mašīnām. Viņam viss bija kārtībā: savējie apkārt, galds pilns, jautrība sit augstu vilni, viņu apkalpo un slavē. Bet tas, ka viņa sieva sēž uz krēsla pašas maliņas ar ziliem lokiem zem acīm no bezmiega un knapi notur asaras, viņam nebija nekāds notikums. Galu galā — “sēž mājās ar bērnu, ko tad viņa tādu dara”.
Tajā brīdī Līga pēkšņi sarāvās un sāka raudāt pilnā balsī.
— Anna, aiznes taču viņu prom, — vīratēvs neapmierināti savilka seju. — Nav iespējams normāli parunāt, visu laiku jāpārkliedz bērna bļaušana.
Es piecēlos. Lēni. Bez strīda, bez paskaidrojumiem, bez vienas vienīgas frāzes. Aiznesu meitu uz gaiteni, ieliku ratiņos un aiztaisīju viņai kombinezonu. Līga, it kā sajutusi pārmaiņas, pēkšņi apklusa. Tad es iegāju guļamistabā, paņēmu savu dūnu jaku, somu ar dokumentiem un bērna mantas — tās vienmēr stāvēja saliktas mugursomā, ja nu pēkšņi jādodas uz poliklīniku.
Uzvilku apavus. Tikai tad gaitenī parādījās Jānis, acīmredzot izvilināts no istabas ar negaidīto klusumu.
— Anna, kur tu tā sataisījusies? — viņš izbrīnīti pajautāja. — Tagad ārā? Pastaigāties? Ir taču jau tumšs.
— Es eju prom, Jāni, — es atbildēju tik mierīgi, ka pati gandrīz neatpazinu savu balsi.
— Ko nozīmē — ej prom? Kur? Pie savas mammas? — viņš pasmīkņāja, taču acīs uz mirkli parādījās apjukums. — Beidz tēlot, nāc atpakaļ pie galda. Cilvēki nesapratīs, kas te notiek.
— Man vairs nav svarīgi, ko kurš sapratīs vai nesapratīs, — es uzmetu mugursomu plecā un satvēru ratiņu rokturi. — Tev taisnība, man jau mājās ar bērnu nav ko darīt. Tad nu es arī eju. Izklaidē savu ģimeni pats. Baro, lej, vāc aiz viņiem traukus. Atslēgas iemetīšu pastkastītē.
— Tu esi prātu zaudējusi! — Jānis strauji sagrāba mani aiz rokas, un viņa seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem. — Tu man sabojā svētkus! Kaut kādu nieku dēļ taisi izrādi manu vecāku priekšā! Es teicu — nāc atpakaļ!
— Atlaid manu roku, — es pateicu klusi, bet tādā tonī, ka viņš uzreiz atvēra pirkstus. — Es vairs nevaru. Tu mani nedzirdi. Pat neredzi. Tavās acīs es esmu kā bezmaksas pielikums, kam jāstrādā bez apstājas un bez kļūdām. Padzīvo viens. Pamēģini saprast, kā ir tad, kad tev it kā “nav ko darīt”.
Es atvēru durvis un izstūmu ratiņus kāpņu laukumiņā.
— Anna! — viņš uzsauca man pakaļ, bet es jau biju nospiedusi lifta pogu.
No dzīvokļa vēl joprojām nāca balsu murdoņa, trauku šķindoņa un skaļi smiekli, kas sajaucās ar ieslēgtā televizora troksni. Tur neviens pat īsti nebija pamanījis, ka es aizeju.
Es aizbraucu pie draudzenes Ievas. Viņai bija brīva viesistaba, un viņa man neko neprasīja. Ne “kas notika”, ne “kāpēc”, ne “vai esi pārliecināta”. Viņa vienkārši uztaisīja man karstu tēju, paņēma Līgu uz rokām, nomazgāja viņu un klusumā nolika gulēt. Es aizmigu gandrīz tajā pašā mirklī. Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā nogulēju sešas stundas pēc kārtas, nepamostoties ne reizi.
Telefonu es izslēdzu jau liftā. Ieslēdzu tikai nākamajā dienā ap vienpadsmitiem.
Ekrāns uzreiz pārplūda ar paziņojumiem. Trīsdesmit neatbildēti zvani no Jāņa. Pieci — no vīramātes. Un vesela kaudze ziņu sarakstē.
Es atvēru Jāņa čatu. Sākumā viss bija pilns ar dusmām: “Tu esi traka?”, “Tūlīt pat brauc atpakaļ”, “Mamma ir šokā par tavu uzvedību”, “Tu mani apkaunoji Andra priekšā”.
Taču vēlāk, tuvāk trim naktī, ziņu tonis sāka mainīties.
“Anna, kur ir Līgas maisījums? Visi aizbrauca, es esmu viens.”
“Anna, kāpēc virtuvē viss ir tik netīrs? Mamma ar Ilzi aizgāja un neko nenomazgāja. Teica, ka tas esot tavs pienākums.”
“Anna, atbildi. Man ir slikti.”
“Anna, lūdzu.”
Pēdējā ziņa bija atsūtīta pirms pusstundas: “Es braucu pie tevis. Ieva pateica, ka tu esi pie viņas. Lūdzu, neej prom, tikai uzklausi mani.”
Pēc kādām divdesmit minūtēm pie durvīm atskanēja zvans. Ieva aizgāja atvērt. Es paliku sēžam uz dīvāna ar pamodušos un paēdušo Līgu rokās.
Istabā ienāca Jānis. Es viņu gandrīz nepazinu. Parasti kārtīgs, savākts, vienmēr sevi kontrolējošs, tagad viņš izskatījās pilnīgi salauzts. Mati izspūruši, zem acīm tumši loki, jaka vaļā. Rokas viņam manāmi trīcēja.
Viņš apstājās pie sliekšņa, it kā baidītos pienākt tuvāk, un vispirms paskatījās uz mani, pēc tam uz mūsu meitu.