— Labdien, — es noteicu gandrīz čukstus, ciešāk piespiežot sev klāt Līgu, kura no pēkšņā trokšņa bija sastingusi kā nobijies putnēns. — Jānis man par to pateica tikai pirms divām stundām. Es vienkārši fiziski neko nevarēju paspēt.
No istabas izsteidzās Jānis, sejā plats, priecīgs smaids, it kā viss notiktu tieši tā, kā tam vajadzētu notikt.
— Mammu! Tēti! Nāciet iekšā! — viņš metās apskaut radus vienu pēc otra. — Annai te drusku nesanāca sagatavoties, bet nekas, mēs tūlīt kaut ko izdomāsim.
— Kā tas ir — nesanāca? — vīramāsa Ilze, trīs bērnu māte, uzmeta man skatienu, kurā nosodījums bija redzams bez īpašas slēpšanas. — Tu taču visu dienu esi mājās. Un bērns tev ir tikai viens. Es ar trim meitenēm pirms viesu ierašanās vienmēr spēju sataisīt gan trīs salātus, gan silto ēdienu.
— Ilze, bērni mēdz būt ļoti dažādi, — es mēģināju iebilst, jūtot, kā acīs sakāpj asaras. — Līgai nāk zobi, viņa gandrīz neguļ.
— Nu beidz taisnoties, — vīratēvs atmeta ar roku un devās uz viesistabu. — Jāni, slēdz televizoru, tūlīt būs spēle. Inese, Ilze, ejiet palīdziet meitenei virtuvē, citādi mēs te no bada nobeigsimies. Trīs stundas kratījāmies ceļā.
Inese iegāja virtuvē, atvēra ledusskapi un ar neapmierinātu skaņu piesita mēli pie aukslējām.
— Nu jā, Anna… Saimniece tu mums esi, ko lai saka. Manu dēlu laikam pusbadā turi? Labi, nav laika te tukši runāt. Jāni! Nāc šurp!
Vīrs pabāza galvu virtuvē.
— Jā, mamm?
— Aizskrien uz veikalu. Paņem pāris lielās pakas pelmeņu, desu, sieru, maizi. Ja reiz tava sieva nav spējīga normālas pusdienas uztaisīt, tad aizbāzīsim vēderus ar pusfabrikātiem.
Jānis paskatījās uz mani ar īgnu pārmetumu.
— Anna, vai tiešām bija tik grūti vismaz kartupeļus nomizot? Labi, dod naudu, es aiziešu.
— Skaidras naudas man nav. Karte ir uz skapīša, — es atbildēju dobjā balsī.
Pēc kādas pusstundas virtuvē jau valdīja rosība, tikai es pati tajā visā jutos kā svešs cilvēks savās mājās. Inese un Ilze grabināja katlus, dauzīja pannas, skaļi pārmija vārdus un ik pa brīdim iemeta kādu dzēlīgu piezīmi.
— Ak Dievs, kādi te naži neasi. It kā vīrietis mājās būtu, bet nažus uzasināt nav kam, — pukstēja vīramāte.
— Mamm, viņai vienkārši nav kārtības, — Ilze tūlīt piebalsoja, ar troksni izvelkot no skapja pannu. — Paskaties, uz nosūcēja putekļi. Ja cilvēks sēž mājās, tad vismaz tīrību varētu uzturēt.
Es sēdēju guļamistabas krēslā, šūpoju Līgu rokās un caur pusatvērtajām durvīm dzirdēju katru vārdu. Manī kaut kas klusām pārtrūka. Pār pleciem uzgūlās tāds smags, svina nogurums, ka gribējās vienkārši nogulties uz grīdas un vairs necelties. Taču visbriesmīgākais bija tas, ka man kļuva vienalga. Vienalga, ko viņi domā. Vienalga par pelmeņiem, par putekļiem, par viņu pārmetumiem. Sāpēja tikai tas, ka Jānis ne reizi, ne ar vienu pašu vārdu mani neaizstāvēja. Tieši otrādi — viņš viņiem piekrita, vainīgi smaidīdams un mājot ar galvu.
Ap sešiem vakarā mani pasauca pie galda. Precīzāk sakot, Jānis pavēra durvis un uzsauca:
— Anna, nāc, viss gatavs. Līgu noliec gulēt, lai guļ.
— Viņa neguļ, Jāni.
— Nu tad paņem līdzi. Pasēdēsi ar visiem.
Viesistabā nebija kur kāju nolikt. Pie izvelkamā galda bija sasēduši divpadsmit cilvēki. Uz šķīvjiem krāvās pelmeņu kalni, blakus bija sagriezta desa, siers un kaut kādi marinējumi, kurus Inese bija atvedusi pati. Troksnis bija neaprakstāms. Tēvocis Andris jau bija ielējis pa glāzītei sev un vīratēvam.
— Nu, par satikšanos! — viņš skaļi paziņoja.
Es apsēdos pašā krēsla malā, turot Līgu klēpī. Meitiņa niķojās, grozījās, raustīja mani aiz matiem. Es mēģināju aizsniegties pēc maizes gabaliņa, kad Inese pēkšņi ierunājās:
— Anna, tu varēji Līgai uzvilkt cepurīti, no loga velk. Un vispār — kāpēc viņai vēl nav piebarojuma? Mans Jānis septiņu mēnešu vecumā jau ēda zupu no kopējā katla.
— Viņai pietiek ar manu pienu, — es klusi atbildēju, nepaceldama acis.
— Ai, tagad jau visādas modernās gudrības, — Ilze atmeta ar roku, košļādama pelmeni. — Saklausās internetā visādus blogerus, un pēc tam bērni staigā bāli kā sienas. Jāni, tev pielikt vēl? Sieva jau par tevi neparūpēsies.
Jānis pasmaidīja un pastiepa šķīvi.
— Pieliec, mammīt. Tavi pelmeņi vienmēr ir vislabākie. Pat veikalā pirktie tev sanāk garšīgāki nekā citiem.
Istabā visi draudzīgi iesmējās. Šie smiekli man iecirtās ausīs kā pļauka.