— Iedzeriet, kamēr Inese nav pamanījusi, — viņa nočukstēja, pieliekusies tuvāk. — Pie mums nav pieņemts rūpēties par tiem, kas ir apakšā.
— Apakšā? — es klusi pārjautāju.
— Nu… par tiem, kas nestāv pie letes un nesēž kabinetā.
Es paskatījos uz viņu pār krūzes malu.
— Un kurš te nosaka, kur cilvēkam ir augša un kur — apakša?
Ilzes seja acumirklī saspringa, it kā es būtu pateikusi kaut ko tādu, par ko šeit varēja samaksāt.
— Lūdzu, klusāk, — viņa steigšus pameta skatienu uz durvju pusi. — Par lieku vārdu te var palikt bez maiņām.
— Kam tā jau ir gadījies?
Viņa vēlreiz pārliecinājās, vai neviens nenāk, un tikai tad atbildēja:
— Līgai. Viņa ir mūsu viesmīle. Vienreiz pajautāja, kāpēc dokumentos rakstīts viens, bet virtuvē notiek pavisam kas cits. Pēc tā jautājuma viņai sāka dot arvien mazāk maiņu.
— Kas tieši bija dokumentos?
Ilze saknieba lūpas, it kā pati sev aizliegtu runāt, tomēr klusēšana viņu acīmredzot smacēja vairāk.
— Pusdienas. Sarakstā aiziet divdesmit septiņas porcijas. Bet pagatavojam parasti deviņas. Pārējiem pasaka, ka viņiem nepienākas.
Es uzreiz neatbildēju. Pat nepagriezos pret viņu. Starpība bija pārāk acīmredzama, lai to varētu nejauši nepamanīt. Tātad kāds to bija redzējis. Un, ja redzējis, tad klusēja ne jau tāpēc, ka nesaprata, bet tāpēc, ka baidījās.
— Kas paraksta šo sarakstu? — es pajautāju.
— Inese. Reizēm atbrauc arī Andris.
— Viņš ir lietas kursā?
Ilze norija vārdus, pirms tie paspēja izskanēt, un beidzot gandrīz nedzirdami noteica:
— Viņš zina visu.
Tieši tajā brīdī palīgtelpas durvis atvērās, un iekšā ienāca Inese.
— Ilze, no tavas labestības tev tūlīt zupa pāries pāri katlam, — viņa saldeni noteica. Tad viņas skatiens pārslīdēja uz mani. — Un jūs, Anna, nestāviet te kā dekorācija. Koridors pats sevi nenomazgās.
— Protams, — es mierīgi atbildēju.
— Un krūzi atdodiet. Es jau teicu: pagaidu darbiniekiem pusdienas nav paredzētas.
Ilze nodūra acis. Es paņēmu lupatu, it kā nekas nebūtu noticis, un izgāju gaitenī.
Ap pusdienlaiku restorānā ieradās Andris. Viņa balsi sadzirdēju vēl no zāles — skaļu, drošu, tādu, kādā runā cilvēks, kurš sen pieradis, ka telpa viņam pakļaujas. Viņš smējās kopā ar bārmeni, pamāja pavāriem un, šķiet, pat nepamanīja, kā viņi tajā pašā mirklī kļuva klusāki.
Inese iztaisnoja muguru, sakārtoja sejas izteiksmi un devās viņam pretī.
— Andri, pie mums viss mierīgi, — viņa sacīja pārāk laipnā balsī. — Vienīgi jaunā apkopēja izrādījusies pārāk ziņkārīga.
— Kāda apkopēja?
Viņa skatiens apstājās pie manis. Tas pārslīdēja pāri lakatam, priekšautam, spainim un aizslīdēja tālāk. Viņš mani neatpazina.
— Šī, — Inese norādīja uz mani ar zodu. — Par pusdienām jautāja.
— Anna, ja nemaldos? — Andris pajautāja.
— Jā.
— Noteikumus jums izskaidroja?
— Man pateica, ka ēdiens uz mani neattiecas.
Viņš īsi pasmīnēja.
— Tātad izskaidroja. Pie mums katrs dara savu darbu.
— Arī tad, ja cilvēks nostrādā pilnu dienu?
— Tad cilvēks saņem algu. Nevajag jaukt darbu ar ciemošanos pie radiem.
Inese pasmaidīja tā, it kā tikko būtu saņēmusi personīgu atzinību.
— Es tieši to arī teicu.
— Ļoti labi, — Andris pagriezās pret viņu. — Vēlāk ienesiet man mapi par ēdināšanu.
Es pacēlu skatienu.
— Par ēdināšanu?
Andris uz brīdi paskatījās uz mani mazliet ilgāk nekā iepriekš.
— Tas uz jums neattiecas.
— Vienkārši pazīstams vārds.
— Apkopējai pazīstams vārds “ēdināšana”? — Inese nicīgi iesmējās. — Cik izglītota apkopēja mums gadījusies.
— Inese, — Andris maigi, bet vēsi viņu pārtrauca. — Netērējiet laiku.
Viņš iegāja kabinetā. Inese viņu pavadīja ar skatienu, kurā bija gandrīz vai pielūgsme, bet pēc tam atkal pagriezās pret mani.
— Redzējāt? Šeit viss tiek izlemts augšā.