— Redzēju.
— Tad galvu augstāk par savu vietu labāk necelt.
Es tikai pamāju un atgriezos pie spaiņa.
Pēc pusdienlaika pie manis pienāca Līga. Viņas skatienā vēl bija saglabājies kaut kas tiešs un dzīvs — tāds spožums, ko šajā vietā, šķiet, centās apdzēst pēc iespējas ātrāk. Viņa nesa šķīvju kaudzi un apstājās man blakus it kā nejauši, it kā tikai uz mirkli būtu piestājusi atvilkt elpu.
— Neielaidieties ar viņiem strīdos, — viņa klusi noteica. — Zaudēsiet maiņu.
— Un ko zaudējāt jūs?
Viņa pasmaidīja, taču tajā smaidā nebija ne kripatas prieka.
— Grafiku. Naudu. Mieru.
— Par ko?
— Par tām sarakstu lapām. Reiz atteicos parakstīties, ka esmu saņēmusi pusdienas, kuru patiesībā nebija. Inese uzreiz paziņoja, ka es te taisot dumpi. Pēc tam Andris man paskaidroja: tīkls esot liels, izdevumi sarežģīti, bet es — tikai sīks cilvēks.
— Un jūs tam noticējāt?
— Nē. Bet man vajadzīgs darbs.
Es izgriezu lupatu un pastūmu spaini tuvāk sienai.
— Vai jums ir kaut kas vairāk par stāstīto?
Līga acumirklī kļuva piesardzīga.
— Kāpēc jums tas?
— Lai saprastu, kurā pusē ir patiesība.
Viņa ilgi mani vēroja, tad izbāza roku priekšauta kabatā un izvilka salocītu papīra lapu.
— Nezinu, kāpēc to paturēju. Varbūt tādēļ, lai pati sev nepateiktu, ka esmu visu izdomājusi.
Tā bija maksājumu un ēdināšanas uzskaites lapas kopija. Apakšā rindojās darbinieku paraksti. Pie Līgas uzvārda bija uzvilkta līnija, taču tā nepiederēja viņai.
— Tas nav jūsu paraksts? — es vaicāju.
— Nav. Tajā dienā es atteicos parakstīties.
— Kas parakstījās jūsu vietā?
— Nezinu. Tikai zinu, ka lapu pēc tam nodeva Inesei.
— Vai drīkstu kopiju paturēt pie sevis?
— Tikai nesakiet, ka tā nākusi no manis.
— Nesacīšu.
Līga saknieba lūpas…
— Krūzi novāciet. Tas nav domāts jums, — administratore paziņoja un ar diviem pirkstiem pabīdīja no manis prom glāzi ar tēju.
Es stāvēju pie dienesta galda izbalējušā priekšautā. Blakus atradās mana soma, uz galda malas nošķindēja atslēgu saišķis, bet gaitenī grīda vēl aizvien spīdēja no tikko uzslaucītā ūdens. Es šeit nebiju atnākusi pēc tējas vai žēlastības. Man bija jānoskaidro, kāpēc manos restorānos cilvēki pēkšņi sākuši dzīvot pēc noteikumiem, par kuriem neviens neuzdrošinās runāt skaļi.
— Pavāre teica, ka pēc uzkopšanas var paēst kopā ar pārējiem, — mierīgi atbildēju. — Maiņa tomēr ir gara.
Administratore pat īsti neatraisīja skatienu no telefona.
— Pavāre pie mums neko nenosaka. Ēdiens paredzēts normālam personālam. Pagaidu apkopējas atnāk, izmazgā un aiziet.
Viņas balsī nebija nedz noguruma, nedz šaubu. Tajā skanēja tikai pieradums rīkoties ar cita cilvēka cieņu kā ar netīru lupatu. Viņa nezināja, ka šī zāle, virtuve aiz sienas un viss restorānu tīkls pieder man. Mani sauc Anna, un piecdesmit astoņu gadu vecumā es pārāk labi pratu atšķirt parastu asumu no pārliecības, ka par savu rīcību nekad nebūs jāatbild.
Kāpēc es atnācu pati
Manā tīklā bija četri restorāni. Savulaik viss sākās ar mazu kafejnīcu: es pati pieņēmu produktus, mazgāju dārzeņus un skaitīju dienas ieņēmumus līdz pēdējai banknotei. Vēlāk uzņēmums izauga, un es soli pa solim atkāpos no ikdienas vadības. Pēdējos trīs gadus ar to nodarbojās mans māsasdēls Andris. No viņa nāca glītas, nevainojami sakārtotas atskaites.