— Apkopējām pusdienas nepienākas, — administratore nicīgi nošņāca, pat nenojauzdama, ka esmu šī restorānu tīkla īpašniece.
— Krūzi novāciet. Tas nav domāts jums, — viņa noteica un ar diviem pirkstiem pastūma tālāk glāzi ar tēju, it kā baidītos tai pieskarties.
Es stāvēju pie darbinieku galda izbalējušā priekšautā. Turpat blakus atradās mana soma, pie galda malas klusi nošķindēja atslēgu saišķis, bet gaitenī grīda vēl spīdēja no tikko uzslaucītā ūdens.
— Pavāre man teica, ka pēc uzkopšanas varēšu paēst kopā ar pārējiem, — mierīgi atbildēju. — Maiņa taču ir gara.
— Pavāre pie mums neko nelemj, — administratore pacēla skatienu no telefona. — Ēdiens paredzēts kārtīgam personālam. Pagaidu apkopējas atnāk, izmazgā un aiziet.
— Es strādāju jau kopš rīta.
— Un tad? — viņa vīpsnāja. — Par darbu jums samaksās. Pusdienas pie lupatas komplektā nenāk.
Es paskatījos uz krūzi, kuru viņa bija nolikusi nostāk, it kā pat tēja varētu kļūt netīra no manas klātbūtnes. Man bija svarīgi nesākt strīdēties uzreiz. Es šeit biju ieradusies nevis pēc zupas šķīvja, bet pēc patiesības.
— Kā jūs sauc? — pajautāju.
— Inese, — viņa uzsvērti izrunāja. — Un kāpēc jums tas jāzina?
— Lai neaizmirstu.
— Tad labāk iegaumējiet ko citu, — viņa pieliecās tuvāk. — Manā zālē liekus jautājumus neuzdod.
Viņa nezināja, ka šī zāle, šis dienesta galds, virtuve aiz sienas un viss restorānu tīkls pieder man. Nezināja un arī nedrīkstēja to uzzināt pirms laika.
Mani sauca Anna. Man bija piecdesmit astoņi gadi, un garajos darba gados es biju iemācījusies atšķirt patiesi nogurušu cilvēku no tāda, kurš vienkārši kļuvis nekaunīgs. Inese nebija nogurusi. Viņa bija pārliecināta, ka viņai nekas nedraud.
Man piederēja četri restorāni. Viss sākās ar mazu kafejnīcu, kurā es pati pieņēmu produktus, mazgāju dārzeņus un vakaros skaitīju ieņēmumus līdz pēdējai banknotei. Vēlāk bizness izauga, un es pamazām atkāpos no ikdienas vadības.
Pēdējos trīs gadus ar to nodarbojās mans māsasdēls Andris. Viņam bija trīsdesmit seši. Viņš runāja ātri, valkāja dārgu pulksteni, prata pārliecināt cilvēkus un vienmēr atnesa man kārtīgi noformētas atskaites.
Pēc viņa stāstītā viss bija gandrīz ideāli: darbinieki apmierināti, viesi atgriežas, izdevumi nepārsniedz plānoto, bet retās sūdzības nāk no tiem, kuriem vienkārši nepatīk strādāt. Tomēr pēdējā laikā atskaites kļuva pārāk gludas. Tās izskatījās nevis kā dzīves atspoguļojums, bet kā ar lineālu novilkta līnija.
Tad man nodeva aploksni bez paraksta. Tajā bija darbinieku ēdināšanas saraksta kopija un īsa zīmīte: “Atnāciet uz Dārza ielas restorānu kā parasta apkopēja.”
Es atnācu.
Uzvārdu norādīju savu pirmslaulības, iekārtojos caur ārpakalpojumu firmu uz pagaidu maiņu, uzvilku vecu mēteli un apsēju galvā lakatu. Matus paslēpu, brilles noņēmu. Šādā izskatā mani neatpazītu pat cilvēks, kurš mani bija redzējis sapulcēs.
Pirmās stundas es klusējot mazgāju zāli, slaucīju palodzes un nesu ārā atkritumus. Darbinieki uz mani meta piesardzīgus skatienus — kā uz jebkuru jaunpienācēju, kuram vēl nav paskaidrots, par ko šeit labāk nejautāt.
Pavāre Ilze, neliela auguma sieviete ar nogurušu seju, nolika man priekšā tēju.