— Mammu, šī māja nepieder tev.
— Bet mēs taču esam viena ģimene!
— Tieši tāpēc tev vispirms vajadzēja pajautāt mums.
Nākamajā dienā Jānis pats piezvanīja visiem radiem. Anna, stāvēdama virtuvē, dzirdēja viņa balsi — mierīgu, savaldīgu, taču tādu, kurā nebija vietas iebildumiem.
Katram viņš paskaidroja, ka notikusi pārpratuma pilna situācija. Ielūgums izteikts bez mājas saimnieku piekrišanas. Viņu māja nav bezmaksas viesu nams, un viņi ar Annu paši izlems, kā pavadīt savu atpūtu.
Daži radinieki samulsa un atvainojās. Tante Līga pat nopūtās:
— Mēs nemaz nezinājām, ka Inga visu nolēmusi pati uz savu galvu.
Citi apvainojās. Visvairāk — brāļameita, kura jau bija paspējusi nopirkt biļetes.
Toties vīramāte sarīkoja īstu vētru. Viņa skraidīja pa viesistabu, mētāja rokas gaisā un nespēja nomierināties.
— Tas viss ir tavas vainas dēļ! — viņa kliedza, ar pirkstu rādot uz Annu. — Skopa! Nepateicīga! Es tevi pieņēmu ģimenē, bet tu dzen prom manus radus!
Tomēr šoreiz viņai neviens nepievienojās. Pat Jānis palika stingrs un neatkāpās ne soli.
No rīta vīrs aizveda māti uz staciju. Anna iznāca atvadīties, rokās turot termosu ar kafiju ceļam.
Pirms došanās prom vīramāte vēl mēģināja viņu iedzīt vainas sajūtā:
— Tu vēl kādreiz nožēlosi. Paliksi viena, un neviens tev roku nepasniegs.
— Nē, — Anna atbildēja klusi, bet droši, skatoties viņai tieši acīs. — Es pārāk ilgi esmu cīnījusies par šo māju. Tagad es gribu mieru un klusumu.
Pēc dažām nedēļām viss pamazām atgriezās ierastajās sliedēs. Rītus vairs nepāršķēla skaļas balsis, pārmetumi un svešas prasības.
Anna no rītiem sēdēja verandā ar kafijas krūzi un raudzījās uz jūru. Virs ūdens riņķoja kaijas, bet vējš čabināja priežu zarus.
Jānis tikmēr rosījās dārzā — stādīja jaunās rozes, kuras Anna bija pasūtījusi stādaudzētavā.
— Būs ļoti skaistas, — viņš sacīja, rādot viņai šķirņu fotogrāfijas.
Vakaros viņi pagalmā cepa zivis un kopā vēroja saulrietus. Reizēm uz nedēļas nogali uzaicināja draugus.
Radi tomēr mēdza atbraukt ciemos. Taču tagad — tikai pēc ielūguma un vien uz pāris dienām. Pat vīramāte rudenī ieradās uz trim dienām, turklāt par to paziņoja mēnesi iepriekš.
Viņa vairs nesauca māju par graustu. Un arī par tās saimnieci sevi vairs neuzskatīja.
— Vai drīkstu atbraukt maija brīvdienās? — viņa pajautāja pirms aizbraukšanas.
— Protams, mammu. Tikai pasaki laikus, kaut vai trīs dienas iepriekš, — atbildēja Jānis.
Anna pasmaidīja un atkal paskatījās uz savu jūru.