Anna uz brīdi pat neatrada, ko atbildēt. Tad viņa tomēr saņēmās un mēģināja iebilst:
— Bet mēs par to neesam runājuši… Mums pašiem bija savi plāni…
Vīramāte tikai nepacietīgi atmeta ar roku, it kā šādi sīkumi vispār nebūtu apspriešanas vērti.
— Nu nevajag būt tik skopai. Māja taču plaša, vietas pietiks visiem.
To pasakot, viņa jau vilka savu koferi taisni uz saimnieku guļamistabas pusi. Anna steidzās viņai pakaļ, jūtot, kā krūtīs sāk kāpt nemiers.
Un tad sekoja nākamais pārsteigums.
— Starp citu, es jau paspēju pastāstīt radiem par jūsu māju. Visi ir sajūsmā!
— Kādiem radiem? — Anna jautāja, un viņai šķita, ka pamats zem kājām pēkšņi kļūst nedrošs.
— Nu mūsu radiem. Māsai, māsasbērniem. Viņi taču tik sen nav bijuši pie jūras.
Drīz vien noskaidrojās, ka vīramāte bija paspējusi apsolīt bezmaksas atpūtu veselām vairākām ģimenēm. Pēc nedēļas ierasties grasījās viņas māsa ar vīru, divi pieauguši bērni ar saviem dzīvesbiedriem un vēl divi mazbērni.
Kopā — astoņi cilvēki.
Un nevienam no viņiem pat nebija ienācis prātā pajautāt mājas saimniecei, vai tas vispār ir iespējams.
Vēl vairāk — vīramāte jau bija paspējusi sadalīt istabas. Saimnieku guļamistabu viņa bija paredzējusi sev. Bērnistabu — radiem ar bērniem. Viesu istabu — otram pārim.
— Un kur tad paliksim mēs ar Jāni? — Anna klusi pajautāja, pati tik tikko dzirdot savu balsi.
— Uz verandas var nolikt saliekamo gultu. Vai arī gulēsiet viesistabā uz dīvāna. Nevajag būt tik izvēlīgai, tas taču nav uz ilgu laiku.
Vakarā atgriezās vīrs. Anna sadzirdēja pazīstamo motora skaņu un piegāja pie loga. Jānis novietoja mašīnu zem priedēm; pēc garas darba dienas viņš izskatījās noguris un domīgs.
Vīramāte pie durvīm bija pirmā. Viņa steigšus sakārtoja kleitas krokas un metās dēlam pretī.
— Jānīt! — viņa iesaucās, cieši apskaujot viņu. — Iedomājies tikai, es gribēju savest ģimeni kopā, bet tava sieva sarīkoja veselu skandālu. Neļauj radiem atbraukt!
Anna neko neteica. Viņa vienkārši paņēma telefonu un pasniedza to vīram. Ekrānā bija atvērta ģimenes sarakste, kur no rīta nosūtītā ziņa joprojām spilgti rēgojās:
“Brauciet visi. Māja ir milzīga. Vietas pietiks. Anna tikai priecāsies par viesiem.”
Jānis izlasīja saraksti līdz galam. Viņa seja ar katru rindiņu kļuva arvien drūmāka. Pēc brīža viņš pacēla skatienu uz māti.
— Tu uzaicināji cilvēkus, mums neko nepajautājot?
— Un kas tur tik briesmīgs? — vīramāte paraustīja plecus.
— Tu jau sadalīji istabas?
— Protams. Kādam taču tas viss bija jānoorganizē.
— Pat mūsu guļamistabu?
— Bet kas tur tāds? Man vajag ērtu vietu, man mugura sāp.
Vīramāte acīmredzami nebija gaidījusi, ka dēls sāks viņu iztaujāt tik tieši. Viņa bija pieradusi, ka Jānis parasti piekāpjas.