Tomēr arī šī mierīgā ikdiena viņiem šķita kā kaut kas aizlienēts — kā trausla lieta, ko jebkurā brīdī var izraut no rokām. Jānis nespēja pilnībā atslābt. Viņš pārāk labi pazina savu māti, lai noticētu, ka viņa tik viegli samierināsies ar sakāvi. Šis klusums nebija beigas. Tā bija tikai pauze pirms vētras. Pirms pēdējā, izšķirošā trieciena.
Un trieciens pienāca.
Sestdienas vakarā viņi tikko bija apsēdušies pie vakariņu galda, kad dzīvoklī asi iegriezās durvju zvans. Tas nebija pieklājīgs, īss signāls. Zvans skanēja gari, neatlaidīgi, gandrīz nikni — it kā aiz durvīm stāvētu cilvēks, kurš ieradies nevis ciemos, bet taisīt spriedumu.
Jānis lēnām nolika dakšiņu uz šķīvja. Viņš paskatījās uz Ilzi, un viņa acīs bez vārdiem bija lasāms: “Sākas.”
Viņš piecēlās un devās atvērt durvis.
Uz sliekšņa stāvēja Anna un Inese. Abas saposušās, saspringtas, ar sejām, kurās bija nevis apjukums, bet auksta, sakrāta aizvainojuma pārliecība. Viņas izskatījās kā divas atriebības statujas — ieradušās uz tiesas sēdi, kur pašas vienlaikus ir gan tiesneses, gan apsūdzētājas.
— Mums ir jārunā. Nopietni, — Anna paziņoja bez jebkāda sveiciena. Viņa pat īsti neskatījās uz dēlu. Skatiens uzreiz aizslīdēja līdz Ilzei, kura joprojām sēdēja pie galda.
Jānis neko neatbildēja. Viņš tikai atkāpās malā, ļaujot viņām ienākt. Kad abas bija dzīvoklī, viņš aizvēra durvis un palika pie tām stāvam, it kā nogrieztu atkāpšanās ceļu. Lai gan bija skaidrs — atkāpties viņas nemaz negrasījās.
Ilze necēlās kājās. Viņa vienkārši nolika malā galda piederumus un mierīgi gaidīja to, kam acīmredzot bija jānotiek.
— Es klausos, — Jānis sacīja rāmi.
Anna nostājās istabas vidū. Inese ieņēma vietu viņai blakus, kā uzticams palīgs, kas gatavs jebkurā brīdī papildināt uzbrukumu.
— Mēs atnācām pielikt tam punktu, Jāni, — māte iesāka, un viņas balsī vārījās apspiestas dusmas. — Mēs pārāk ilgi esam to pacietušas. Kopš tavā dzīvē parādījās… viņa, — Anna ar riebumu pameta ar roku Ilzes virzienā, — mūsu ģimene sāka brukt.
Viņas balss kļuva skaļāka.
— Tieši viņa tevi noskaņoja pret māti un māsu! Viņa tev ir sagrozījusi galvu! Tu vairs nedomā pats, viņa tevi rausta kā lelli aiz diegiem! Un tu, akls būdams, pat neredzi, ka šī sieviete vienkārši dzīvo uz tava rēķina!
— Tu visu savu naudu tērē viņai, kamēr tava paša māsa ir spiesta lūgt palīdzību pašam nepieciešamākajam! — Inese nekavējoties iesaucās, acīm zibot. — Viņa dzīvo tavā dzīvoklī, valkā lietas, ko tu būtu varējis nopirkt man!
Viņas runāja viena otrai pāri, pārtrauca viena otru, papildināja, uzkarsa arvien vairāk. No viņām plūda ārā viss, kas gadiem bija krājies — pretenzijas, skaudība, aizvainojums, pārliecība, ka pasaule viņām kaut ko ir parādā. Apsūdzības bija absurda pilnas, taču tika izteiktas ar tādu nesatricināmu pārliecību, ka svešs cilvēks, ienācis no malas, varbūt pat uz mirkli apmulstu.
Ilze klusēja. Viņas skatienā nebija naida. Drīzāk atturīga, gandrīz vēsa interese — kā cilvēkam, kurš vēro nepatīkamu, bet paredzamu parādību un jau sen zina, ar ko tā beigsies.
Arī Jānis neiejaucās. Viņš stāvēja mierīgs, sejas izteiksmei nemainoties. Viņš ļāva viņām izrunāties, ļāva izliet visu rūgtumu, kas mutuļoja iekšā, ļāva sasniegt pašām savu vārīšanās punktu.
Beidzot Anna, jau aizelsusies, spēra soli uz priekšu un pateica to, kā dēļ viņas patiesībā bija ieradušās.
— Pietiek. Mēs tev izvirzām noteikumu. Vai nu šī sieviete pazūd no mūsu ģimenes un tavas dzīves, vai arī tu mums vairs neesi dēls. Izvēlies, Jāni. Vai nu mēs — tava asins, tava ģimene. Vai viņa.
Istabā iestājās smaga, blīva spriedze. Anna un Inese skatījās uz viņu izaicinoši, pilnas pārliecības, ka uzvarēs. Viņas ticēja asinsradniecības spēkam, ticēja vecajai kārtībai, ticēja tam, ka šajā brīdī Jānis salūzīs.
Taču Jānis lēnām atgrūdās no durvīm. Viņš piegāja pie mātes un apstājās tik tuvu, ka varēja saskatīt katru rieviņu viņas dusmu savilktajā sejā. Viņš skatījās Annai tieši acīs. Balss bija klusa, līdzena, bez kliedziena — un tieši tādēļ tā skanēja nežēlīgāk par jebkuru dusmu izvirdumu.
— Jūs gribat, lai es izvēlos? Labi. Es izvēlos.
Viņš ieturēja īsu pauzi. Tik garu, lai viņas paspētu noticēt, ka tūlīt dzirdēs gaidīto.
— Es izvēlos savu sievu. Es izvēlos savas mājas. Es izvēlos mieru. Es izvēlos savu dzīvi — tādu, kurā nav vietas jūsu purvam. Un zināt, kāpēc? Tāpēc, ka jūs neesat ģimene. Jūs esat patērētājas.
Anna sastinga. Inese pavēra muti, bet Jānis neļāva viņai iespraukties.
— Jūs esat melns caurums, kas aprij spēku, naudu un laiku. Tu, mammu, nekad negribēji saprast, ka tavs dēls ir pieaudzis. Tu, Inese, nekad negribēji pieaugt pati. Tas puisis, kurš jums bija maks un plecs, uz kura izraudāties, nomira pirms trim dienām jūsu gaitenī. Bet es… es jums esmu svešs cilvēks. Ilzes vīrs.
Viņš pagriezās, aizgāja līdz durvīm un plaši tās atvēra.
— Jūsu ultimātu esmu pieņēmis. No šī brīža man nav mātes. Un nav māsas. Nezvaniet. Nenāciet. Man jūs vairs neeksistējat. Naudas vairs nebūs. Nekad. Ardievu.
Viņš neskatījās uz viņu sejām, kurās šoks pamazām pārvērtās par šausmīgu apjausmu. Jānis vienkārši stāvēja un turēja durvis vaļā, līdz abas, apjukušas un sastingušas kā cilvēki, kas pēkšņi zaudējuši orientieri, izklunkuroja kāpņu telpā.
Tad viņš klusi aizvēra durvis.
Atslēga pagriezās slēdzenē.
Dzīvoklī iestājās klusums. Ne tas saspringtais, gaidošais klusums, kas bija valdījis iepriekš. Šoreiz tas bija īsts. Dziļš. Tīrs. Brīvības klusums.
Jānis atgriezās pie galda, apsēdās pretī Ilzei un satvēra viņas roku.
Karš bija beidzies.