Par aklu, visu aprijošu niknumu, kam vajadzēja kādu, uz ko izgāzties. Un vienīgais cilvēks, kas tajā brīdī atradās pietiekami tuvu, bija pašas meita.
— Aizver muti, parazīte! — Anna uzrūca un ar straujiem soļiem pienāca pie krēsla. — Tu visu dienu tikai sēdi un pat pirkstu nepakustini! Pie visa vainīga esi tu! Ja no tevis būtu kaut mazākais labums, ja tu kaut reizi nomazgātu aiz sevis šķīvi, man nebūtu jālūdzas tai… tai uzpūtīgajai kundzītei! Tu manu māju esi pārvērtusi par cūkkūti, un man vēl jāstaigā tev pakaļ ar lupatu?!
— Es tev neprasīju zvanīt viņai un pazemoties! — Inese iekliedzās, izraudamās kājās. — Tās ir tavas spēlītes, mammu! Tev patīk mūs sanaidot, tev patīk skatīties, kā Jānis plosās starp mums! Tikai tu neiedomājies, ka arī viņam reiz var aptrūkties pacietības! Tagad viņš metīs ārā manas mantas, nevis tavējās!
Viņas stāvēja viena otrai pretī — divas sievietes, kuras gadiem ilgi bija turējušās kā vienota fronte pret visu pasauli un visvairāk pret Ilzi. Taču tagad, kad kopīgais ienaidnieks bija devis triecienu un atkāpies, viņu savienība saplaisāja. No plaisām ārā izlauzās viss sen sakrātais rūgtums, nievas un savstarpējais nicinājums.
Strīdu pāršķēla asa, nepacietīga durvju zvana skaņa. Tā bija tik uzstājīga, it kā pogu nevis piespiestu ar pirkstu, bet spiestu ar visu plaukstu. Abas apklusa vienā mirklī. Sastinga un paskatījās viena uz otru. Viņu acīs bija viens un tas pats izbīlis. Anna devās uz gaiteni, pa ceļam steidzīgi mēģinot uzvilkt sejā cietējas izteiksmi.
Aiz durvīm stāvēja Jānis.
Viņš nebija nikns tā, kā cilvēki parasti iztēlojas niknumu. Viņš nekliedza. Viņa seja nebija saviebta dusmās. Tieši otrādi — viņš bija biedējoši mierīgs. Un šis miers bija daudz draudīgāks par jebkuru kliedzienu. Aukstais, tumšais skatiens pārslīdēja pāri priekšnamam, aizķērās pie noputējušās kumodes, tad pārbrauca pāri viesistabā sastingušajai māsai un visbeidzot apstājās pie mātes. Viņš nesasveicinājās. Pat neizdvesa ne vārda.
Klusēdams Jānis pagāja viņām garām un mērķtiecīgi devās dziļāk dzīvoklī.
— Jānīt, dēliņ, tu visu esi sapratis nepareizi! Tā Ilze… — Anna sāka viņam aiz muguras, taču viņš pat nepagrieza galvu.
Viņš iegāja Ineses istabā — tajā mazās princeses svētnīcā, kur viņa dzīvoja uz viņa rēķina. Jānis pat nepalūkojās apkārt. Viņš uzreiz piegāja pie skapja, ar vienu rāvienu atvēra durvis līdz galam un no plaukta izvilka vairākus lielus, melnus atkritumu maisus. Tos Inese reiz bija nopirkusi, bet, protams, nekad nebija izmantojusi nekam praktiskam.
Ar aukstu, lietišķu precizitāti viņš sāka raut drēbes no pakaramajiem. Kleitas, dārgas džinsu bikses, blūzes, džemperus — viss viens pēc otra pazuda melnajā maisā.
— Jāni, ko tu dari?! — Inese iekliedzās un metās viņam klāt. Viņa ieķērās brāļa rokā, cenšoties viņu apturēt. — Tās ir manas mantas! Tu esi sajucis prātā?!
Jānis paskatījās uz viņu tā, it kā viņa nebūtu māsa, bet kaitinošs kukainis, kas pielipis pie piedurknes. Ar vienu kustību viņš nokratīja viņas rokas un turpināja iesākto. Otrajā maisā nonāca apavu kastes — jaunas kurpes, dažas pat ne reizi nevilktas. Trešajā viņš meta somiņas, kosmētiku un dažādus sīkumus, kas plauktos bija krājušies kā bezjēdzīgas greznības pierādījumi.
— Mīļais, beidz taču! Kas ar tevi noticis?! Viņa ir tava māsa! Nabaga bērnam taču sirds slima! — Anna vaimanāja, teatrāli vicinot rokas, tomēr no sliekšņa tā arī nepakustējās.
Kad arī trešais maiss bija pilns, Jānis to cieši aizsēja un ar dobju būkšķi nometa uz grīdas. Tad izslējās un pirmo reizi paskatījās uz abām vienlaikus.
— Jūs tiešām domājāt, ka tā būs vienmēr? — viņš pajautāja klusi, bet viņa balss piepildīja visu istabu. — Domājāt, ka es bezgalīgi apmaksāšu šo cirku? Tavu slinkumu, Inese, un tavas manipulācijas, mammu?
Viņš paspēra soli tuvāk māsai. Inese automātiski atkāpās.
— Tātad klausies, Inese. Līdz rītdienai atrodi darbu. Vienalga kādu. Ja vajag, ej tīrīt kāpņu telpas vai biroju. Un sāc pa īstam palīdzēt mātei, nevis tikai žēloties, cik tev grūti. Pretējā gadījumā šie maisi kopā ar tevi dosies uz tavu īrēto istabu. Par kuru maksāsi pati. No manis vairs nebūs ne centa. Neviena paša.
Pēc tam viņš pagriezās pret Annu.
— Un tu, mammu… pierodi. Kurjerzēns un bezmaksas naudas avots ir beidzies.
Atbildi viņš negaidīja. Jānis vienkārši pagriezās, izgāja cauri dzīvoklim un aizvēra aiz sevis ārdurvis ar klusu klikšķi. Istabā palika divas sievietes, trīs melni maisi un saplosīts garderobes klusums. Tie maisi gulēja uz grīdas kā mazi kapu uzkalniņi, zem kuriem bija aprakta viņu līdzšinējā ērtā dzīve.
Pagāja trīs dienas.
Trīs dienas valdīja nedzirdēts, gandrīz apdullinošs klusums. Jāņa telefons klusēja. Nebija ne mātes raudulīgo zvanu, ne māsas pasīvi agresīvo ziņu ar lūgumiem “atsūtīt kaut mazliet”. Ilzes un Jāņa dzīvoklī bija iestājies trausls, gandrīz sataustāms miers.
Viņi vakariņoja. Runāja par aizvadīto dienu. Skatījās filmas. Viņi vienkārši dzīvoja savu dzīvi, un tieši šī vienkāršība šķita kā reta, ilgi gaidīta dāvana.