Uz tā stāvēja līdz pusei izdzerta tējas krūze un šķīvis, kurā bija sabirušas drupačas. Slimības pazīmju viņā nebija ne mazākās. Inese izskatījās tieši tāpat kā allaž — garlaikota, izlaidusies un pilnīgi bez jebkāda nolūka kaut ko darīt.
Anna, gluži kā sava mazā karaļvalstiņa valdniece, nopētīja kasti Ilzes rokās no augšas līdz apakšai.
— Beidzot. Liec tur, uz grīdas, — viņa pavirši pameta ar roku gaiteņa virzienā. — Tikai skaties, nesaskrāpē man te neko.
Ilze neatbildēja. Viņa uzmanīgi nolaida smago kasti uz linoleja, cenšoties to nevilkt pa grīdu. Jau bija gatava pagriezties un aiziet, pieklājīgi nomurminot “uz redzēšanos”, taču Annai šim vakaram acīmredzot bija cits scenārijs. Viņa pat nepakustējās no vietas un palika stāvam tieši pie izejas, aizšķērsojot ceļu.
— Ja jau reiz esi atnākusi, nestāvi kā mēbele, — Anna iesāka tajā pavēlnieciskajā balsī, kuru taupīja cilvēkiem, ko uzskatīja par zemākiem par sevi. — Pati redzi, visur putekļi. Inesīte slimo, man mugura sāp. Ātri noslauki kumodi un pēc tam vēl gaiteni izmazgā. Ar to kasti esi te visu piebradājusi.
Inese pacēla skatienu no telefona, un viņas lūpu kaktiņos tūlīt parādījās indīgs smaids. Viņa pat mazliet izslējās krēslā, lai labāk redzētu, kā tūlīt tiks pazemota brāļa sieva. Tas viņām abām bija kā iecienīts vakara priekšnesums: kopīgi iedzīt Ilzi stūrī, piespiest pakļauties, bet pēc tam Jānim sūdzēties, cik viņa esot rupja, nepateicīga un slinka.
Ilze lēnām iztaisnojās. Vispirms viņa paskatījās uz tumši lakoto kumodi, kur putekļi gulēja redzamā kārtā. Tad uz Ineses pašapmierināto seju. Visbeidzot viņas skatiens apstājās pie Annas. Tajā brīdī viņā kaut kas it kā pārtrūka. Nevis skaļi, kā krītot saplīstu krūze, bet klusi un galīgi — kā pārāk ilgi saspriegota virve, kas vairs nespēj turēt pieklājības un pacietības smagumu.
Viņa paskatījās Annai tieši acīs, un, kad ierunājās, balss bija mierīga. Ne trīcēja, ne lūza.
— Es neesmu nolīgta par jūsu kalponi, Anna. Jums ir pieaugusi meita, kura dzīvo tepat blakus jums. Lai viņa arī tīra jūsu dzīvokli. Es esmu Jāņa sieva. Mums ar Jāni ir savas mājas un sava ģimene. Ar to arī viss ir pateikts.
Uz dažām sekundēm dzīvoklī iestājās gandrīz nedabisks klusums. Pat televizora trokšņainā pārraide šķita atkāpusies kaut kur tālumā. Ineses smīns sastinga sejā, tad pamazām nodzisa, un tā vietā parādījās apstulbusi, aizvainota niknuma izteiksme.
Anna no tādas negaidītas pārdrošības uz mirkli zaudēja valodu. Seja viņai kļuva sārti purpursarkana, mute atvērās un aizvērās bez skaņas, gluži kā zivs, kas izrauta krastā. Kad balss beidzot atgriezās, tā vairs nebija balss, bet spalgs kliedziens.
— Tu… kā tu uzdrīksties ar mani tā runāt, nekaunīgā?! Manā mājā vēl noteikumus diktēsi?! Es tūlīt pat piezvanīšu Jānim! Viņš no tevis uzreiz izšķirsies! Izmetīs tevi uz ielas kā pēdējo grabažu!
— Tu tiešām tā domā? — Ilze pajautāja mierīgi, gandrīz ar ziņkāri.
Nenovēršot skatienu no Annas niknumā izķēmotās sejas, viņa izvilka no kabatas telefonu. Atrada kontaktu “Vīrs” un nospieda zvanīšanas pogu. Anna apklusa tik pēkšņi, it kā būtu aizrijusies ar pašas dusmām. Ilze ieslēdza skaļruni.
— Jāni, sveiks, — viņa sacīja vienmērīgā balsī. — Tava māte pieprasa, lai es te mazgāju grīdas un logus. Ja atteikšos, tu it kā no manis šķiršoties. Vai apstiprini?
Klausulē uz brīdi iestājās īsa, bet ļoti izteiksmīga pauze. Pēc tam atskanēja Jāņa smaga, nogurusi nopūta.
— Mammu, iedod telefonu māsai.
Anna, joprojām neticēdama notiekošajam, ar juceklīgu kustību padeva telefonu sastingušajai Inesei.
— Inese, — Jāņa balss, ko dzirdēja viņas visas trīs, bija auksta kā tērauds. — Tev ir pusstunda, lai savestu dzīvokli kārtībā. Ja es tagad atbraukšu un ieraudzīšu, ka tu sēdi krēslā, kamēr Ilze strādā, es visas tavas drēbes izmetīšu konteinerā. Un turpmāk dzīvosi pati par sevi. Saruna beigusies.
Savienojums pārtrūka.
Ilze ar pieklājīgu smaidu izņēma telefonu no Ineses pēkšņi atslābušajiem pirkstiem. Tad viņa īsi pamāja Annai, kurai pārsteigums bija aizžņaudzis rīkli.
— Tad es iešu, — Ilze noteica. — Izskatās, ka jums te gaidāma lielā tīrīšana.
Durvis aiz viņas aizvērās ar klusu, pieklājīgu klikšķi, taču uzspiestajā klusumā šī skaņa izskanēja gandrīz kā šāviens. Vairākas sekundes Anna un Inese tikai stāvēja un blenza uz durvīm, it kā tās būtu vārti uz citu pasauli, kurā viņām vairs nav ļauts ieiet.
Televizora zilganajā atspīdumā uz sienām vienaldzīgi turpināja ņirbēt gaisma, izgaismojot divas dusmās un apjukumā sastingušas sejas.
Pirmā attapās Inese. Viņa lēnām noslīga atpakaļ atzveltnes krēslā, tikai tagad viņas iepriekšējā izlaidīgā poza bija pazudusi. Ķermenis bija sasprindzis, pleci savilkti. Telefona ekrāns viņas plaukstā nodzisa.
— Nu, panāci savu? — viņa nošņāca. Balss bija klusa un indīga kā čūskas šņāciens. — Apmierināta? Es taču tev teicu — neaiztiec viņu. Viņa nav no tām, kas klusēs un locīsies.
Anna strauji pagriezās pret meitu. Viņas seja joprojām kvēloja purpursarkanā niknumā. Sākotnējais apstulbums viņā pamazām pārvērtās par kaut ko daudz bīstamāku.