— Jums nauda nav vajadzīga. Jūs esat vesela — es to zinu, jo Jānis pirms mēneša aizveda jūs uz profilaktisko pārbaudi, un visas analīzes bija kārtībā. Jums ir dzīvoklis, pensija, atvieglojumi. Taču ar to jums nepietiek. Jūs gribat vairāk, jo zināt, ka varat to dabūt. Jānis nespēj pateikt savai mātei “nē”. Un jūs šo viņa vājumu izmantojat.
— Jānītis pats dod! Pats! — Marija izmeta, it kā šis vārds vien būtu neapstrīdams pierādījums.
— Jānītis dod tāpēc, ka jūs gadiem ilgi esat audzinājusi viņā vainas apziņu, — Anna nerunāja skaļāk, tomēr katrs vārds noskanēja asi un smagi. — Jūs viņam atkal un atkal atgādināt, ka audzinājāt viņu viena. Ka atteicāties no visa viņa dēļ. Ka dēls jums esot “parādā”. Un viņš patiešām tā jūtas. Tikai viņš jums ir parādā mīlestību, cieņu un rūpes, nevis naudu katrai jūsu iegribai.
— Es nepieļaušu, ka tu ar mani tā runā! — Marija iekliedzās. — Tu esi saindējusi manu dēlu! Viņš nekad tāds nebija! Vienmēr labs, gādīgs, paklausīgs! Bet tagad tavā dēļ sācis pretoties! Savai mātei atsaka!
— Marija, Jānis nepretojas. Viņš vienkārši pirmo reizi dzīvē mēģina novilkt robežas. Un es viņu tajā atbalstīšu.
Anna pagriezās pret samulsušajiem kolēģiem.
— Piedodiet par šo izrādi. Tā tūlīt beigsies.
Pēc tam viņa atkal pievērsās vīramātei.
— Jūs gribējāt sarunu publiski? Tad arī saņemsiet to publiski. Mani noteikumi ir šādi. Mēs jums palīdzēsim arī turpmāk, bet citā veidā. Reizi mēnesī Jānis atvedīs jums pārtiku apmēram simt eiro vērtībā. Ja notiks kas ārkārtējs — slimība, reāls remonts, patiesa steidzama vajadzība — mēs palīdzēsim. Taču tikai pēc tam, kad pārliecināsimies, ka tā tiešām ir taisnība. Vairs nebūs nekādu pēkšņu zvanu ar tekstu “steidzami vajag naudu”. Nebūs manipulāciju. Nebūs vainas uzspiešanas.
— Tev nav nekādu tiesību man diktēt noteikumus!
— Ir gan. Tā ir mūsu ar Jāni kopīgā nauda, mūsu ģimene un mūsu noteikumi. Jūs tos pieņemat — un tad mēs saglabājam normālas attiecības. Jūs atsakāties — un tad nesaņemat neko, izņemot obligātu palīdzību īstas nelaimes gadījumā.
Marija nervozi šaudīja skatienu pa telpu, meklēdama atbalstu svešajos cilvēkos, taču neviens viņai pretī neskatījās. Daži novērsās, citi izlikās pēkšņi ļoti aizņemti ar papīriem vai telefoniem. Acīmredzot viņa bija rēķinājusies ar pavisam citu iznākumu. Plāns bija izgāzies. Biedētas, padevīgas vedeklas vietā viņas priekšā stāvēja mierīga, aukstasinīga sieviete, kura nebaidījās nosaukt lietas īstajos vārdos pat citu cilvēku klātbūtnē.
— Es… es sūdzēšos Jānim! — vīramāte iešņukstējās, un šoreiz pār viņas vaigiem patiešām ritēja asaras — nevis aiz sāpēm, bet no bezspēcīgām dusmām. — Viņš uzzinās, kā tu ar mani runāji!
— Sūdzieties, — Anna mierīgi pamāja. — Šovakar es pati viņam visu izstāstīšu. Un, ja vajadzēs, parādīšu ierakstu no biroja kamerām. Jānis ir saprātīgs cilvēks, viņš sapratīs.
— Viņš izvēlēsies savu māti! Viņš vienmēr ir izvēlējies māti!
— Varbūt, — Anna viegli paraustīja plecus. — Tā būs viņa izvēle. Bet, ja viņš izvēlēsies māti, kura viņu maldina un velk aiz vainas apziņas aukliņām, tad, iespējams, es izvēlēšos citu dzīvi. Bez meliem un bez manipulācijām.
Šie vārdi Marijai trāpīja kā ledains ūdens spainis. Tikai tagad viņa, šķiet, līdz galam aptvēra, ka ir pārkāpusi robežu. Ka vedekla neblefo. Ka Anna tiešām var aiziet — un tad Jānis paliks viens pats, saplosīts starp pienākuma sajūtu un aizvainojumu.
— Tu… tu viņu nemīli, — Marija nošņāca. — Sieviete, kura mīl, neizvirza tādus ultimātus.
— Es viņu mīlu. Tieši tāpēc, — Anna atbildēja bez vilcināšanās, — es negribu, lai viņš visu dzīvi būtu ķīlnieks citu cilvēku manipulācijām. Pat tad, ja šīs manipulācijas nāk no viņa paša mātes. Es gribu, lai viņš ir laimīgs, nevis mūžīgi vainīgs. Lai viņš palīdz saviem vecākiem aiz mīlestības, nevis aiz bailēm.
Marija pagrāba savu somu un metās uz durvīm. Pie izejas viņa vēlreiz apstājās un pagriezās.
— Tu to nožēlosi! Jūs visi, mūsdienu gudrinieki, nožēlosiet, kad paši kļūsiet veci un sapratīsiet, ka bērni jums neko nav parādā!
— Marija, — Anna viņu apturēja ar mierīgu balsi. — Bērni patiešām nav parādā neko. Bet viņi mīl un rūpējas, ja viņiem tas ir iemācīts ar siltumu, nevis iedzīts ar vainas apziņu. Padomājiet par to.
Vīramāte aizcirta durvis tā, ka stikls viegli nodrebēja. Aģentūras priekštelpā uz dažām sekundēm iestājās kapa klusums.
Tad Ilze klusi ierunājās:
— “Ziemeļu Savienības” klienti vēl gaida…
— Jā, protams, — Anna iztaisnoja žaketi un ar plaukstu sakārtoja matus. — Ejam.
Viņa devās pāri reģistratūrai, sajūtot sev pievērstos kolēģu skatienus.