Tobrīd Anna bija pārliecināta, ka viņš vienkārši joprojām dusmojas par to, ka viņa atteicās dot naudu.
— Marija, ja jums patiešām ir finansiālas grūtības, mēs varam mierīgi apsēsties un izrunāt, kā palīdzēt. Atrast risinājumu nav neiespējami. Tikai ne šeit un ne šajā brīdī.
— Kad tad? — vīramāte iekliedzās vēl skaļāk. — Tu taču vienmēr strādā! Vai arī kaut kur skrien! Un, tiklīdz pārrodies mājās, tūlīt sāc grozīt manam Jānītim galvu! Es pati dzirdēju, kā tu viņam teici, ka es, redz, prasot par daudz!
— Es neko tādu neesmu sacījusi.
— Sacīji gan! Mans Jānītis pats man pastāstīja! — Marija strauji pielēca kājās. — Viņš teica, ka tu domājot, it kā es viņu izmantoju! Kāds zemiskums! Māte izmantojot savu dēlu!
Kabinetā pavērās durvis, un Ilze piesardzīgi pabāza galvu.
— Anna, atvainojiet, bet pēc desmit minūtēm jums paredzēta tikšanās ar “Ziemeļu alianses” klientiem. Viņi jau gaida pārrunu telpā.
— Paldies, Ilze, es tūlīt nākšu.
Marija pamanīja sekretāres skatienu un acumirklī pārslēdzās uz viņu.
— Nu, jūs taču redzat, jaunkundz! Redzat, kā viņa izturas pret ģimeni! Darbs viņai svarīgāks par visu! Bet vīramāte — slima, veca sieviete — lai sēž un gaida!
Ilze apmulsusi paskatījās uz Annu, acīmredzami nesaprazdama, ko šādā situācijā vispār drīkst teikt.
— Ilze, viss kārtībā, paldies, — Anna pamāja, un meitene steigšus atkāpās.
Taču Marija jau bija uzkurinājusies. Viņa plaši atvēra durvis, izgāja priekštelpā, kur pie galdiem strādāja aģentūras menedžeri un dizaineri, un sāka spaidīt telefona ekrānu, it kā zvanītu dēlam. Vai vismaz ļoti centās radīt tādu iespaidu.
— Jānīt, tu taču solīji, ka palīdzēsiet! Parunā ar savu sievu, viņa man naudu nedod! — viņa bļāva tik skaļi, it kā runātu ar cilvēku otrā Latvijas malā.
Priekštelpā viss sastinga. Kāds neveikli nosarka, cits demonstratīvi pievērsās monitoram, izliekoties, ka neko nedzird. Marija triumfējoši pārlaida skatienu apklusušajiem darbiniekiem.
— Lūk, tā viņa izturas pret ģimeni! — vīramāte turpināja. — Pati dzīvo kā karaliene, bet vecai sievietei jāpaliek badā! Mana pensija ir niecīga! Un es savu Jānīti viena pati izaudzināju, viena! Kad viņa tēvs nomira, dēls vēl skolā gāja! Es ražotnē muguru locīju! Sev visu liedzu!
Anna lēnām iznāca no kabineta. Viņa juta, kā iekšā izplešas aukstas dusmas. Ne jau tāpēc, ka vīramāte prasīja naudu — palīdzēt vecākiem bija normāli. Viņu satrieca šī izrāde, aprēķins, vēlme pazemot publiski un ar kaunu piespiest piekāpties.
Marija bija izvēlējusies taktiku: iedzīt Annu stūrī svešu cilvēku priekšā, panākt, lai viņa apmulst un piekrīt jebkam, tikai lai skandāls beigtos. Tā bija klasiska manipulācija — radīt liecinieku klātbūtnē neērtu situāciju, kurā upuris baidās iebilst, lai pats neizskatītos vēl sliktāk.
Tomēr Anna ne velti piecus gadus bija nostrādājusi reklāmas jomā. Viņa labi zināja, kā darbojas spiediens uz emocijām. Un zināja arī to, kā pret to nostāties.
— Marija, — viņa sacīja mierīgā, skaidrā balsī, pietiekami skaļi, lai dzirdētu visi. — Atgādināšu faktus. Pēdējo trīs mēnešu laikā mēs ar Jāni jums esam iedevuši tūkstoš divsimt eiro. Tas ir papildus tam, ka Jānis katru nedēļu jums atved pārtiku. Jūs sakāt, ka pensija ir maza, bet jūsu pensija ir divi simti divdesmit eiro — es redzēju izrakstu, kad palīdzējām kārtot atvieglojumus. Par komunālajiem maksājumiem jūs samaksājat ap astoņdesmit eiro. Kredītu jums nav, parādu arī nav. Tātad pēc rēķiniem paliek aptuveni simt četrdesmit eiro, un vēl mūsu dotie tūkstoš divsimt trīs mēnešos — tas ir ap četriem simtiem mēnesī. Kopā sanāk pieci simti četrdesmit eiro mēnesī. Mūsu pilsētā tā jau ir vidējas algas līmenī.
Marija pavēra muti, bet Anna viņai neļāva iestarpināt ne vārda.
— Kur šī nauda paliek? Pirms divām nedēļām Jānis jums iedeva trīs simtus eiro, it kā ledusskapim. “Ledusskapja” vietā parādījās jauns kažoks. Pagājušajā nedēļā jūs prasījāt divsimt eiro jumta remontam. Taču, kad es piezvanīju jūsu kaimiņienei Inesei, viņa bija pārsteigta: nekāds remonts nav bijis, jumtam viss kārtībā. Toties jūs viņai lielījāties ar jaunu viedtālruni par simt astoņdesmit eiro.
Vīramātes seja kļuva tumši sarkana.
— Tu… tu mani izspiego?! Zvanies kaimiņiem?!
— Es tikai pārbaudīju informāciju, pirms dot naudu, — Anna paspēra soli uz priekšu. — Marija, jūs atnācāt šurp, lai pazemotu mani manu kolēģu priekšā. Jūs cerējāt, ka es nobīšos un samaksāšu, lai jūs ātrāk aizietu. Tā ir manipulācija un šantāža.
— Kā tu uzdrošinies! Es esmu tava vīra māte!
— Tieši tāpēc man ir sāpīgi to teikt, — Annas balss kļuva vēl stingrāka.